Paplašinātā meklēšana

‡ àiztîstît, ‡ àiztīņât: a. bē̦rnam seju.

Avots: EH I, 58

aptîstît, ‡ Refl. -tiês, sich wieder holt umwickeln: a. ar lupatu Trik.

Avots: EH I, 122

aptīstît, mehrfach oder wiederholt umwinden.

Avots: ME I, 131

attîstît, tr., freqn.,

1) loswickeln:
aizsaini;

2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.

Avots: ME I, 205

ìetîstît (freqn.), ìetīt, einwickeln, einhüllen: bē̦rnu autiņuos. viņa ietina galvu villainē. nakts ietinusi upi savā tumsā A. XX, 242. Refl. - tiês, sich einwickeln, sich einhüllen, sich verwickeln: apse̦gs šaurs, ka nevar ietīties Jes. 28, 20. gruoža ietinusies ritenī.

Avots: ME II, 82

iztîstît, freqn., iztît, aus -, los -, entwickeln: dziju. kalējs nu iztinis pulku baķu aude̦klu, kamē̦r varējis lieluo raganu satīt LP. IV, 167. Refl. - tiês, sich aus -, heraus -, loswickeln: kamuols pa˙visam iztinies. bē̦rns iztinies nuo autiņiem.

Avots: ME I, 819

[neattîstîts, unentwickelt.]

Avots: ME II, 708

[nùotīstît, ordentlich einhüllen, umwinden: n. kājas ar autiem Arrasch. Refl. -tiês, sich ordentlich einhüllen, vermummen: n. vienās lupatās.)

Avots: ME II, 875

[pãrtīstît, (ein Kind nicht sehr sorgfältig) in reine Windeln hüllen.]

Avots: ME III, 183

[patīstît,

1) ein wenig loswickeln:
patīsti nu aizsaini vaļā! Bauske;

2) eine Weile winden od. wickeln:
p. dziju Warkl.]

Avots: ME III, 122

satīstît: juostiņā satīstīts BW. 1896.

Avots: EH XVI, 456

satīstît Spr., Wid., tr., freqn. zu satît, zusammenwickeln; tüchtig einwickeln; verwickeln: pats ar... vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. bezdievīgais satīstīts savā ruoku darbā Psalm 9, 17. Refl. -tiês, sich tüchtig einwickeln; sich verwickeln.

Avots: ME III, 764

tīstît: auch Wolm., (mit î ² ) Seyershof. Refl. -tiês,

1): tâ tās lietas tālāk tīstās (sich entwickeln?)
Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 159;

2): t. lakatuos AP.

Avots: EH II, 686

tîstît Bers., C., Kl., Lennew., Ligat, Mar., Nötk., Raiskum, Weissenstein, (mit ĩ ² ) Grünw., MSil., Salisb., -u, -ĩju, freqn. zu tît, windeln, wickeln, einwindeln L., St., U., Alswig, Meselau, Wessen: bē̦rnu. tie tevi tīstīs (striķiem, pine̦kliem) Br. 5. redens tīstīja... kājas bālgani zaļām jūras zâlēm Vēr. II, 1212. Refl. -tiês,

1) sich winden:
čūska tīstās Aus. I, 10. purva zâle gar ābuolu tīstījās; tâ tīstās dažs nelietis gar tuo manu augumiņu RKr. XVI, 81;

2) sich (ein)wickeln, (ein)hüllen.

Avots: ME IV, 204

‡ uztīstît Trik., aufwickeln: u. pirkstam lielu lupatu.

Avots: EH II, 737

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

glezniẽcĩba ,* die Malerei: glezniecĩba latviešu starpā jau sāk attīstīties.

Avots: ME I, 626

iespẽja, das Vermögen Fest., die Möglichkeit: ve̦cāki atduod visu savu mūžu gan˙drīz vienīgi, lai sagādātu saviem pēcnākamiem iespēju rasties un attīstīties A. XX, 261.

Avots: ME II, 69

[izpennêtiês Wid., Selg. "attīstīties".]

Avots: ME I, 779

izpît,

2): i. guovis Kaltenbr., den Kühen die Beine losflechten;
auswickeln (= iztīstīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 472

kliêns ²

1) dünn ausgebreitet:
izkliedi labi klieni siena lē̦ve̦nu Naud.;

2) dünn, winzig von Wuchs:
viņš jau vēl kliens Wain. [tas jau vēl kliêns ² ("sīks, neattīstīts, nespēcīgs"), nespēs tuo izdarīt Nigr.] šis zirgs tāds kliens, nav ve̦zma vilcējs Naud. puišelis kliens Sassm.;

3) hager, abgemagert:
kliena, ve̦ca seja A. VIII, 1, 113; [kliẽns " bleich" Edw.];

4) = kleins 1: viņam kliênas ² kājiņas [Nigr.], MWM. VI, 776. [In der Bed. 1 wohl zu kliest, klī(s)t (es kann hier auch ein d vor n geschwunden sein); in der Bed. 2 und 3 (nebst li. klíenas "тонкiй") wohl zu kleins 2 (s. dies), und in der Bed. 4 zu kleins 1.]

Avots: ME II, 232

lekmeris Warkl. "neattīstīts cilvē̦ks".

Avots: EH I, 732

lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe ² Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,

1) [mē̦slu, vilnas lēkša ² Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša ² PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis ² Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene ² I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]

2) [lêkšķe ² Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. ² 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];

3) [lèkša ² Kr.], eine Stute, die springt;

4) der Springinsfeld
Kronw.;

5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;

[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";

7) lêkše ^2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];

8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. ² 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša ² und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit kš aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]

Avots: ME II, 457, 458