izpît (išpìnti), tr.,

1) ausflechten:
krē̦slu;

2) losflechten, lösen:
kur, Laimiņa, tu tecēsi, izpītiem matiņiem BW. 1101. Refl. -tiês, sich losflechten, sich herauswickeln: ja klāsies nelabi, raudzīšu izpīties LP. V, 363.

Avots: ME I, 780

izpît,

2): i. guovis Kaltenbr., den Kühen die Beine losflechten;
auswickeln (= iztīstīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 472