notederēt
‡ nuotel˜derêt Schrunden; herabrutschen, -gleiten: ja braucuot ratuos ir trauks ar vāku un ja vāks nuoiet nuost, tad saka, ka tas ir nuotelderējis.
Avots: EH II, 100
Avots: EH II, 100
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'tede' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'tede' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)
pastedele
pastedele, der untere Raum, der Boden der Stadolie: rendinieku ve̦ci puiši pastedelē bubināja BW. 13088.
Avots: ME III, 108
Avots: ME III, 108
stedele
stedele
tede
Šķirkļa skaidrojumā (15)
aizsukt
dukurot
dukuruôt,
1) "?": šuos tur stedeles galā dukuruoja Zeif. Latv. rakstn. chrest. III, 2, 291;
[2) = dukurêt 1 N. - Schwnb., Schujen, Grawendahl, Meldsern;
3) suchen, ergründen
Grawendahl. In Dricēni sage man zu einem unruhigen Menschen: kuo tu dukuruojies?]
Avots: ME I, 512
1) "?": šuos tur stedeles galā dukuruoja Zeif. Latv. rakstn. chrest. III, 2, 291;
[2) = dukurêt 1 N. - Schwnb., Schujen, Grawendahl, Meldsern;
3) suchen, ergründen
Grawendahl. In Dricēni sage man zu einem unruhigen Menschen: kuo tu dukuruojies?]
Avots: ME I, 512
krogs
krogs
kruo`gs [auch PS.], kruõgus, Demin. verächtl. kruõģelis, der Krug, die Schenke: kur kruogs, tur stedele. ej kruogā, būsi gudrs; ej baznīcā, būsi svē̦ts! [Aus mnd. krôch.]
Avots: ME II, 294
Avots: ME II, 294
ligzda
ligzda [Arrasch, Pampeln, Gudenieki, Steden, Wadsen, Dond., Matkuln, Memelshof, Schwitten, Schnehpeln, Turlau, Gaiken, Planetzen, Kremon, Sunzel, Wormen, Kurmalen, Morizberg], ligzds, das Vogelnest: sīki putni ligzdu dara (Var.: taisa; ibid. ligzdu griezt, vīt) BW. 4478. jautra, jautra lakstīgala, ligzdiņš zara galiņā BW. 9216. Sprw.: nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. S. lizds.
Avots: ME II, 466
Avots: ME II, 466
māja
mãja, Demin. verächtl. mãjele,
1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);
2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix
pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;
3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]
Avots: ME II, 577, 578
1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);
2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix
pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;
3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]
Avots: ME II, 577, 578
pārtiept
[pãrtiept, tr., mühsam überteden: nemēģini tādu stūrgalvi pārtiept! Jürg. Refl. -tiês, übermässig widersprechen, sich übermässig widersetzen: bē̦rns tâ pārtiepies un pārraudājies, ka nevarēja ilgi iemigt Jürg.]
Avots: ME III, 183
Avots: ME III, 183
pievietot
pìevietuôt, unterbringen: pievietuoja zirgu un pašus krietni samieluoja JK. V, 1, 34. zirgu pievietuojis stedelē LP. VI, 1, 18. dē̦ls... vaicājis kungam, kur tuos divus sunīšus būšuot pievietuot LP. VI, 1, 414.
Avots: ME III, 312
Avots: ME III, 312
salobt
saluôbt, intr., zusammenlaufen: saluobs... visi stedeles galā Seifert Chrēst. III, 2, 290.
Avots: ME II, 677
Avots: ME II, 677
smirža
smir̃ža Nigr., ein Stinkfass, ein Stänkerer L., U., Spr., Bers., Bauske: jūs, kaļķu smiržas, stedelē nebrauciet! Janš. Dzimtene IV, 69.
Avots: ME III, 966
Avots: ME III, 966
stēdes
stēdes vieta, der Standort N. - Bartau: lai tālab ejuoši platā pasaulē katrs savu darbu un stēdes vietu meklēt Pas. II, 177 (aus Ob.Bartau). Nebst stē̦das aus mnd. stede "Stelle, Platz"?
Avots: ME IV, 1062
Avots: ME IV, 1062
tāpšļāt
tāpšļāties
urrāt
urrât, -ãju,
1) urr! urr! rufend Vieh nach Hause treiben
Wid.;
2) "hurrah" rufen; laut schreien
(klaigāt) Bers.: tad dzēra brundvīnu un urrāja BW. III, 1, 60. vis˙pirms urrāja (liessen hoch lebeu) Kārli Apsk. 1903, S. 500. urrātājus stedeles galā kāds pārkliedza Zeif. III, 2, 290;
3) schnurren (von Katzen gesagt)
V., (mit ùr 2 ) Adsel.
Avots: ME IV, 307
1) urr! urr! rufend Vieh nach Hause treiben
Wid.;
2) "hurrah" rufen; laut schreien
(klaigāt) Bers.: tad dzēra brundvīnu un urrāja BW. III, 1, 60. vis˙pirms urrāja (liessen hoch lebeu) Kārli Apsk. 1903, S. 500. urrātājus stedeles galā kāds pārkliedza Zeif. III, 2, 290;
3) schnurren (von Katzen gesagt)
V., (mit ùr 2 ) Adsel.
Avots: ME IV, 307
vastala
vastala Kawall n. U., Plur. vastales U., vasteļi L. (mit l ), U., eine Neunaugenwehr U.; vastalas "lašu tači" B. Vēstn.; vastala "tača kuoks uz 2 kājām, kuŗas atbalsta upes gultnē; pretējo galu nuostiprina krastā" Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169. Eine "wastel(e)n - stede" (in der Düna bei Dahlen resp. Keckau) wird Livl. Güterurk. II, S. 171 (aus dem J. 1519) und S. 495 (aus d. J. 1539) erwähnt. Etwa aus dem Livischen (zu liv. vast "entgegen"?)??
Avots: ME IV, 486
Avots: ME IV, 486