urrāt

urrât, -ãju,

1) urr! urr! rufend Vieh nach Hause treiben
Wid.;

2) "hurrah" rufen; laut schreien
(klaigāt) Bers.: tad dzēra brundvīnu un urrāja BW. III, 1, 60. vis˙pirms urrāja (liessen hoch lebeu) Kārli Apsk. 1903, S. 500. urrātājus stedeles galā kāds pārkliedza Zeif. III, 2, 290;

3) schnurren (von Katzen gesagt)
V., (mit ùr 2 ) Adsel.

Avots: ME IV, 307


urrāt

urrât, ‡ Refl. -tiês AP. (mit ur̃), "hurrah" rufen.

Avots: EH II, 715


urrāt

I uŗŗât -ãju, schnurren: kaķis uŗŗā, kad tuo glauda Etn. II, 51. kaķītis uŗŗā: "murr, murr, murr" Vēr. I, 1376.

Avots: ME IV, 309


urrāt

II uŗ̃ŗât, -ãju, "hurrah" schreien Ahs. n. RKr. XVII, 60.

Avots: ME IV, 309