Paplašinātā meklēšana

‡ šiteîtan(ês) Dobl., Linden in Kurl., Siuxt, = šite.

Avots: EH II, 627

‡ šitâ˙teîtanâs ² Lemb., Morizberg, šitâ˙teĩtanas (Adv.) Roop n. FBR. XV, 157, Zögenhof, = šitâ.

Avots: EH II, 627

‡ šiteîtan(ês) Dobl., Linden in Kurl., Siuxt, = šite.

Avots: EH II, 627

‡ štâ˙teîtan ² Zögenhof, soweit: ūdens man sniedzās š.

Avots: EH II, 656

‡ štâ˙teĩtanas ² Zögenhof, so.

Avots: EH II, 656

šteîtan, šteîte̦n, Adv., hier Serbigal.

Avots: ME IV, 103

‡ šteĩtanas Roop n. FBR. XV, 157, = šteîtan.

Avots: EH II, 656

teît Warkl., teît ² Salis, teîtan C., teîtan ² Dond., Salis, Suhrs, tèitan ² Bers., Prl., Sessw., Warkl., teĩtan Ruj., teitan Manz. Post. I, 8, Glück, U., teîtãn Wolmarshof, teîtân ² Dunika, teitān Kl.-Gramsden, teîten Golg., Schwanb., teîte̦n ² Stenden, teîtanâs ² Pabbasch, teîtânâs ² Dunika, Adv., hier: bruņenieks ir laivā teit A. XX, 744. teit parādās asprātīgā izgudruotāja prāts A. v. J. 1899, S. 291. paliec teitan! Glück I. Sam. 1, 23. tava piemiņa paliks teitan Kra. Vīt. 112. teitan atbraukušu LP. VII, 450. Vgl. tei und šeit(an), sowie (über -an) Persson IF. II, 232 f. und (anders) Le. Gr. 3401.

Avots: ME IV, 157

teîtan (unter teît): auch Linden in Kurl.

Avots: EH II, 674

teîtãn (unter teît): auch (mit èi) Blieden.

Avots: EH II, 674

teîtanās ² (unter teît): auch Salis, Wilkenhof, (mit èi) Blieden, (mit eĩ) Roop.

Avots: EH II, 674

‡ apķuõlêt Dunika, teitweise abschälen: a. ābuolus.

Avots: EH I, 96

‡ bābinīca, derjenige Teit der (katholischen) Kirche, wo alte Weiber zu sitzen pflegen Warkl.

Avots: EH I, 208

dižs (li. dìdis),

1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;

2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju

3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 454, Prellwitz Wrtb. ² 106, Brugmann Grdr. II ^2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]

Avots: ME I, 475

gàitniẽks,

1) der Frohnarteiter:
man gaitās ejuot labi, ja atlika dienvidus brītiņš, kamē̦r citi gaitnieki gulēja A. XVI, 434;

2) der Arbeiter, der Knecht:
jāduod gaitniekam liela alga Plūd. rakst. I, 137;

3) der Wanderer*
Latv.

Avots: ME I, 589

[IV kasa,

1) = tiepšanās, das Widerstreben, Eigensinnigsein AP.;

2) Steitsucht:
viņam tāda kasa uznākusi Bers. Vgl. kasîgs "rechthaberisch".]

Avots: ME II, 168

klunkuruôt, ‡

2) (sch)wanken, (gerütteit) sich auf- und abwärts bewegen
C.: Jurītis (kas bij kautiņā stipri cietis) klunkuruoja pa ... kuokasniekiem vaidē̦dams ..., kad riteņi dauzījās pa uolnīcas ... grambām Ciema spīg. 223.

Avots: EH I, 623

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268

I mastals "?": kupla liepa mastaliem [vielleicht ein Lesefehler für hochle. masteitiem < mastītiem (s. mastît)] zariņiem BW. 11616, 3.

Avots: ME II, 565

[ņarga "ein weinerliches, verzärteites Kind" Römershof; vgl. ņe̦rga.]

Avots: ME II, 896

re̦mska Adiamünde, Zögenhof, comm., einer, der hüsteit Treiden.

Avots: ME III, 510

rībeļu zupa, eine Speise aus gebeuteitem Mehi und heissem Wasser Etn. I, 57.

Avots: ME III, 534

*rītīt ( -tu, -tīju) > ostle. reiteit "mit Furchen (vagas) versehen": r. tīrumu Warkl.; messen (prs. -īju): lai tīrumu sāktu nuo vidus art, pa˙priekšu nākas tuo (iz)rītīt, t. i., ar kārti vai virvi nuo malas izmerīt, lai izzinātu vidu Schwanb.

Avots: ME III, 541

sažļekšķêt, gequetscht od. gerütteit sich in eine weiche Masse verwandeln: uogas ve̦duot sažļekšķējušas Schnickern.

Avots: ME III, 799

šeitan Glück, U., (mit eî ² ) Bauske, Dond., Kand., Salis, Selg., Wandsen, šeitanâs Tadaiken, šeite̦n C., = šeit; vgl. teitan.

Avots: ME IV, 14

se̦kls (li. seklus), seicht, untief, flach U. (auch fig.): se̦kls ūdens Salis; se̦kls telēķis, ein flacher Teller ebenda. Subst. se̦klums,

1) die Seichtlteit, Flachheit; die Oberflächlichkeit:
sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229; eine seichte Stelle, eine Untiefe U.: se̦klumi, kas tagad kavē kuģuošanu A. XI, 37. uz se̦kluma uzskrējis, tas netuop tālāk Lautb. Luomi 98. Nebst izsiek "versiegt" (s. Le. Cu. 575), sēklis "seichte Stelle", sēce "Untiefe" zu li. sèkti "fallen, sich senken", ai. ásakra-ḥ "nicht versiegend" (wenn das wurzelhafte a hier nicht auf ṇ zurückgeht), serb. ösjeka "Ebbe", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 473 f., Trautmann Wrtb. 256 f., Boisacq Dict. 210, Persson Beitr. 9001, Bartholomae IF. VII, 94, Osthoff IF. XXVII, 184.

Avots: ME III, 814

sē̦rulis (f. -le), der Traurige, Bekümmerte: sirsniņ mana, sē̦rulīte (Var.: grūtpūtīte, gauduliņa), kuo tik dikti sē̦ruojies? BW. 17725 var. es sē̦rul[i]s nācu teitan, nu eju dziedādams L. Bērziņš Ceļi un te̦ki 18.

Avots: ME III, 832

šļūšķêt, šļūškât U., -ãju, glitschen U., gteiten, rutschen: riteņi šļūšķēja pa uolnīcas grambām Druva II, 1052.

Avots: ME IV, 79

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. ² 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952