Paplašinātā meklēšana

izticĩba, Gefälligkeit, Dienstbeflissenheit.

Avots: ME I, 818

krìevticĩba, die Rechtgläubigkeit.

Avots: ME II, 285

lẽtticĩba, die Leichtgläubigkeit: savā lētticībā viņš visiem tic.

Avots: ME II, 463

luterticĩba,* der lutherische Glaube.

Avots: ME II, 516

mãņticĩba, der Aberglaube.

Avots: ME II, 583

mazticĩba, der Kleinglaube, die Kleingläubigkeit: kaudze kaunējās par savu mazticību Apsk. v. J. 1903, S. 609.

Avots: ME II, 574

nesaticĩba, die Unverträglichkeit: ve̦lns ir ienaidības, nesaticības kurinātājs LP. VII, 1213.

Avots: ME II, 731

neticĩba, ‡

2) Untreue
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 21

neticĩba, der Unglaube, die Ungläubigkeit: mūsu laika neticība.

Avots: ME II, 736

neuzticĩba, die Untrue, Treulosigkeit, das Misstrauen: sievas, vīra neuzticība. Dārtas neuzticību Andrejs būtu vieglāk panesis, ja šī būtu piegājusi pie kāda cita Aps. ministrijai savu neuzticību izsacīt B. Vēstn.

Avots: ME II, 738

pareĩzticĩba, die Rechtgläubigkeit, Orthodoxie.

Avots: ME III, 90

pãrticĩba, die Wohlhabendheit: dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm un dzīvuojis pārticībā LP. VII, 1133.

Avots: ME III, 183

pašpìeticĩba,* die Selbstgenügsamkeit MWM. X, 240.

Avots: ME III, 116

pašuzticĩba, das Selbstvertrauen Baltp.

Avots: ME III, 117

pìeticĩba, die Genügsamkeit: es sev uzceļu būdiņu un tur... pieticībā dzīvuoju Rainis Ve̦rte̦ra cieš. 9.

Avots: ME III, 303

saticība, die Verträglichkeit, das verträgliche Leben U.: viņi dzīvuo kuopā labā saticībā, sie leben einträchtig zusammen U.

Avots: ME III, 762

svešticĩba, ein fremder Glaube L., St.

Avots: ME III, 1152

ticĩba,

1): laba t. BielU., gute Art, die sich jem. allmählich angeeignet hat.
valmieriešiem ir tāda t. (Brauch, Sprachgebrauch), ka saka: mirīšu, smēlīšu Adsel n. BielU.;

2): vai bez ticības esi? "sei ruhig!"
Lubn. n. FBR. XVII, 134. zirgs bez ticības (gehorcht nicht) Gr.-Buschh.;

3): katuoļu ticībā BW. 15877, 2.

Avots: EH II, 680

ticĩba (li. tikyba "Glaube"),

1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;

2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;

3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.

Avots: ME IV, 180, 181

uzticĩba,

1) die Treue
U.;

2) die Zuversicht
L., das Vertrauen U.

Avots: ME IV, 392

viltticĩba Ar., der Irrglaube.

Avots: ME IV, 596

àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.

Avots: ME I, 53

aplìecība, die Bestätigung, Beglaubigung, Versicherung; ticības apliecība, Glaubensbekenntnis. par apliecību, ka tuo izpildīšuot, jaunais pāris nuoskūpstījās BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 102

aprãdît [li. apródyti], tr., von allen Seiten, auf alle Seiten hinweisen, beleuchten: tas nebūtu lieki aprādāms Vēr. I, 1439, es wäre nicht überflüssig, darauf hinzuweisen od. diese Frage zu beleuchten Stenders aprāda iedzimtas ticības patiesību Kundz.; aprādījums, der Hinweis.

Kļūdu labojums:
es wäre nicht überflüssig = es wäre überflüssig

Avots: ME I, 114

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, kā viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118

atjaûnuôt, bei Glück u. a. atjaunāt, atjauninât (li. atjáuninti), tr., wieder jung machen, erneuern: atjaunāsim tur ķēniņa valstību I Sam. 11, 14. kā viņš manu sirdi atjaunuoja A. XVII, 211. Refl. -tiês, verjüngt, erneuert werden, von neuen entstehen, entflammen: tu atjaunuojies kā ērglis Psalm 103, 5.; mīlestība atjaunuojas Etn. II, 168; ticības atjaunuošana Kundz.

Avots: ME I, 162

atskàits,

1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.

Avots: EH I, 165

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. ² unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

bijība die Furcht, Ehrfurcht: visi bijībā pagrieza ceļu LP. VII, 788. ticība izteicas tanī bijībā, kas pamatuojas uz mūsu nepilnības Vēr. I, 1540.

Avots: ME I, 294

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328

‡ bum̂bìze ² , bumbīžu ticība Sonnaxt, der Kalvinismus. Beruht zunachst auf li. bumbizas "Kalvinist".

Avots: EH I, 252

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. ² 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

gùodĩba,

3): uz ... guodībām sūta svē̦tuo Jāni Pas. X, 415; ‡

4) "= saticība" (?) Frauenb.: ka manai meitai būtu guôdība ² ar znuotu.

Avots: EH I, 423

[ikli "?": ka jūs it ikli (genau?) un pareizi tuo varieta paturēt Manz. Post. I, 384. viņš ikli skaita visas nedēļas II, 46. Hierher auch (oder zu ikls?) ikla ticība GL.?]

Avots: ME I, 704

izdîdzinât, aufkeimen lassen: labību; ticības augļus.

Avots: ME I, 728

izknãbât, izkņãpât Lautb., izknãpât, freqn., izknàbt od. izknàpt, tr., auspicken: putnu izknābāta ir tava ticība A. XX, 951. izknābis trīs caurumus A. XX, 145. kāds plēsīgs putns vienmē̦r ataugušuos plaušus izkņāpājis Lautb. vārnas jumtu izknāpušas BW. 25813.

Avots: ME I, 754

izkurêt, izkurinât, tr., ausheizen: krāsni, pirti LP. IV, 34; VI, 839. Refl. - tiês, intr.,

1) ausheizen:
krāsns pašu laiku izkurējusies LP. V, 414. uguns krāsnī bij izkurējusies Līg. ticības mācības pirmais uguns bij izkurējies Kundz.;

2) sehr hungrig werden:
ej pusdienā! tu jau būsi izkurējies Fest.

Avots: ME I, 756

izplatît, izplãtît Kand., aus -, verbreiten: viņš tikai izplātīja muti un ne+vienu vārdu neuraņja. lai dievs izplata (vairuo) Javetu I Mos. 9, 27. ejat un izplātāt tuo starp ļaudīm Rainis. bē̦rzi ar zariem tuo saldu smaršu izplata Rainis. iekšā liela galda lampa izplata stipru gaismu Vēr. II, 211. Refl. - tiês,

1) sich verbreiten:
ve̦lns negribuot ļaut kristīgai ticībai izplatīties LP. VII, 374. jaunā ziņa kâ zibens izplātījās Adam.;

2) izplãtîtiês, sich gehörig breit, wichtig machen:
viņš visādi izplātījās JU. Subst. izplatîtãjs, izplãtîtãjs, der Verbreiter: valuodu izpl.

Avots: ME I, 781

kùoz [auch Kl.], kùozi, kùozin, kùozît Lub., vielleicht (eig.: was weiss man?): sajāj daiļi, tautu dē̦ls, kuozin māte (Var.: kuoz māmiņa) mani duos BW. 14288. kuozin (Var.: kuoz jel) labu ieraudzīšu 9278. māte meitu tirgū veda, kuoz pircējs gadītuos 12041, 2. tad kuozi aiz nesaticības? MWM. VIII, 603. kuozin viņš atnāks Bers., Lub., Lös. kuozīt rītu saule spīdēs Bers., Lub.

Avots: ME II, 350

krìevs, Demin. verächtlich krievelis, krieveniņš BWp. 1371, krievulē̦ns Duomas III, 1109,

1) der Russe:
Sprw. kas liks krieva šinelim zīda uoderi. krievs tava tē̦va pakšķus izbradās. kuo tu, krievs, pa manām pupām bradā, wozu drängst du dich dahin, wohin du nicht gehorst. [krievu ticība, der orthodoxe Glaube.) krievu mēnesis, ein langer Monat: ciba ve̦se̦lam krievu mēnesim pietiktu Austr.; krievu ābuols L., St., krievābuols Elv., die Gurke; krievu putraimi, Hirsengrütze L., St.; krievu zeme, krievzeme, dafür jetzt gew. Krievija, Russland;

2) der Russe als Repräsentant des Mutes, der Unerschrockenheit:
tam gan ir krievu dūša;

3) im Pl. die Soldaten, der Militärdienst:
man jāiet krievuos, ich muss unter die Soldaten (eig.: unter die Russen) gehen. lai pāriet krievi, tad varēs precēties MWM. IX, 894. izkulties, izpestīties nuo krieviem, sich vom Militärdienst befreien;

4) das Demin. krieviņš, krieveniņš, ein ungetauftes Kind
BW. 1371. Zugrunde liegt der Name der aruss. криvичи, [der zu einer Zeit entlehnt sein muss, als statt des jetzigen i noch ei oder ē (woraus ī) gesprochen wurde).

Avots: ME II, 284, 285

krustît,

2): auch LLD. II, 3 ₃₀ , Erlaa n. FBR. XI, 19, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Wainsel n. FBR. XIV, 81, AP., Frauenb., Gramsden, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,

1): kâ jūs tâ krustāties ("= krustām šķe̦rsām ejat") pa tuo taku? Gramsden;

2): auch Salis; ‡

3) sich taufen lassen
Salis: k. ārā nuo savas ticības (die Konfession ablegen); ‡

4) "?": kupči nezinājuši nuo sinapēm ne k. Pas. XII, 404 (aus Smilt.).

Avots: EH I, 661

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496

lìetuvē̦ns [C., Serbigal, PS., Arrasch, Trik., N.-Peb., Wolm., liêtuvē̦ns Wohlf., Lis., liêtuvē̦ns ² Bauske, Ruj., Selg., liêtuve̦ns ² Lautb., lìetuvē̦ns ² Kl.], lietvainis LP. VII, 438, der Alp, Mahr: lietuvē̦ns jāj, māc, spiež cilvē̦kus un luopus, der Alp drückt. lietuvē̦ns pēc latviešu māņticības ir ļauns gars, kas gulē̦tāju miegā spiež. kad luopus lietuvē̦ns jādelē, tad luopiem jāuzsien uz muguras izkapts vai linu suka, kur lietuvē̦ns sē̦zdamies sagriezīsies vai sadursies. pret lietuvē̦nu lietuoja lietuvē̦nu krustu, das Pentagramm . tas man kâ lietuvē̦ns gul uz krūtīm Blaum. tuo lietuvē̦ns apsēdis.

Avots: ME II, 508

lùoceklis, lùocêklis C., PS., lùocîklis, luoceknis Stom.,

1) das Glied, Gelenk:
visi luocekļi man nuotirpst. jāatstaipa luocekļi [KL]. pirmais, uotrais, trešais ticības luoceklis, der erste, zweite, dritte Glaubensartikel;

2) das Mitglied:
biedrības, tiesas luoceklis. In dieser Bedeutung neuerdings auch ein Feminium luocekle gebildet, Mitglied weibl. Geschlechts: biedrības luocekle A. XII, 710. Zu lùocît.

Avots: ME II, 522

māneklis, mãnêklis C.,

1) [mãneklis Arrasch, Ruj., Bauske, mãnêklis PS., Trik.], das Trugbild, die Vision, die Täuschung, Gaukelei, Hilfsmittel zum Betören U.: viņš skatījās uz baltuo tē̦lu, kas stāvēja pret melnuo tumsu durvīs kâ nuoslē̦pumains, mē̦ms māneklis Zalktis v. J. 1908, № 4, S. 40 [mānekļus (Visionen) redzēt Bers.] visa ticība bez īstas atgriešanās un labuošanās ir tīri mānekļi Latvju Tauta XI, 1, 45; [mãneklis Lautb., etwas, womit man kleine Kinder von der Mutterbrust entwöhnend täscht];

2) der Betrüger, Flunkerer [mãneklis N. - Peb.]: Andris palicis liels māneklis, - tik mānās ar visiem Schwanb.

Avots: ME II, 582

mẽrenĩba, die Mässigkeit, Mittelmässigkeit: cenšanas pēc brālības, saticības, mērenības un miera ruobežas Tēv.

Avots: ME II, 618

mũks, der Mönch; mūku pils, ein Kloster L., St.; mūku ticība, das Papsttum, päpstlicher Glaube L., St. [Zunächst nebst estn. muṅk aus dem Germanischen (vgl. schwed. u. dän. munk).]

Avots: ME II, 678

nenùotèiktĩba ,* die Unbestimmtheit, Unsicherheit, das Schwanken: ticības nenuoteiktība A. XX, 218. visā nenuoteiktībā, nedruošībā un šaubībā, kas mūs apņe̦m, ir kaut kas zināms XIII, 144.

Avots: ME II, 725

nenùovīdĩba, die Missgunst: lai me̦tam acis kur me̦zdami, visur re̦dzama dabas māmiņas nenuovīdība LA. vēlākā dzīvē guļ pār visu ģimenes dzīvi nesaticība. nenuovīdība naids Stari II, 621.

Avots: ME II, 725

nesatrĩcinãms, unerchütterlich: nesatrīcināma uzticība.

Avots: ME II, 731

nùobriêdinât, fakt., vollständig reif werden lassen, zur vollen Reife bringen: labību; ticības augļus XIV, 235.

Avots: ME II, 765

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,

nùotràukt [li. nutráukti "(hin)abziehen"], tr.,

1) abschütteln, abschlagen, abstreifen:
puisis pa nuotrauktām sliedēm rasā vilcis apaušus LP. VI, 5. ievu ziedu, kur uzme̦tusēs lakstīgala, strautiņā nuotraukusi. jeb šaubu pirkstiem tev nuotraukta jau ir dvē selei ticības rasa MWM. VIII, 19. zē̦ni ar garam apiņkārtīm lūkuo nuotraukt pa ābuolam Aps. V, 4;

2) niederwerfen, zu Boden werfen:
acumirklī tuo kāds nuotrauca gar zemi Purap.;

[3) = nuobeigt, beenden Wid.;

4) zu Ende schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala nuotrauca savu dziesmu Lis.].

Avots: ME II, 876

pajukãm, pajuku Adv., gemischt, dazwischen, durcheinander: dadžu lapas pajukām BW. 6621, 9. sēt sē̦klu pajuku Baruons. [siens pajuku (vermengt) ar ābuoliņu Für. baptistu draudzītes dzīvuojuot izkaisītas un pajuku ar svešas tautības un svešas ticības ļaudīm Janš. Dzimtene V, 18. kad... visi pajuku strādā, saimnieku kārtas ļaudis nevar nuoskatīties vien, cik dažas kalpu sievas un meitas ir brašas 442.]

Avots: ME III, 36

panesĩba, die Fähigkeit zu ertragen, Ausdauer, Geduld, Toleranz: cik viņās (acīs) panesības, lēnības un miera! Aps. ticības panesības gars Vēr. II, 596.

Avots: ME III, 77

pãrbram̃mêt, tr., chschelten: [laid viņš mūsu vājas ticības dēļ mums pārbrammē Manz. Post. I, 190].

Avots: ME III, 151

[pãrgãjẽjs, der Übergänger: māct tājs ziņuoja, ka šuogad daudz pārgājēju nuo vienas ticības uotrā.]

Avots: ME III, 156

pãrkristît,

1): var˙būt te nešķīsts gars! ... pārkristīšu es ituo suni Pas. V, 274; ‡

3) die Nottaufe (an einem Kind) vollziehen
Oknist: lūdza p. vārgu bērniņu; ‡

4) kreuzweise übereinander legen
Oknist: p. kājas. Refl. -tiês,

1): tâ kâ mums bija pagānu ticība, tad mūs pierunāja p. Pas. IX, 403. p. par krievu (= pareizticīgu) Salis u. a.;

2) = pãrkrustîtiês 2 Auleja, Kaltenbr.: lai skriedams ... pārsakrista Pas. XIV, 85 (ähnlich IV, 183 aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 203

pãrskàits,* die Überzahl: ar 30 balsu pārskaitu viņam tika izsacīta uzticība B. Vēstn.

Avots: ME III, 175

pãrstatît, tr., versetzen: ja man būtu visa ticība, tâ ka es varē̦tu kalnus pārstatīt (jetzt: pārcelt) I Kor. 13, 2, rakstnieks vē̦sturisku nuotikumu pārstatījis tagadnē Latv. Refl. -tiês, sich versetzen. Subst. pārstatĩjums, die Versetzung; vārdu pārstatījums, die Inversion; pãrstatîšana, das Versetzen; pãrstatîtājs, wer versetzt.

Avots: ME III, 178

pìecietĩba, Duldsamkeit: ticības piecietība Plūd. Llv. II, 137.

Avots: ME III, 241

pìedabût, zu etwas bekommen, zwingen: pie zemes darba tuo ne par kuo nepiedabūsi Alm. Kaislību varā 20. viņa ne˙maz nevar pie grāmatas piedabūt Mag.XIII, 3, 62. tie gribēja piedabūt iedzīvuotājus pie katuoļu ticības Japana 28. ne˙kuo darīt - ve̦cuo ne pa˙galam piedabūt LP. IV, 205. lielām muokām piedabūt LP. II, 55.

Avots: ME III, 242

II pìegrìezt, zuwenden: Sausnuoru tē̦vs bij acis piegriezis kļavām Blaum. Pie skala uguns 120. atraut uotram un piegriezt sev visāda labuma LP. VII, 681. arī tevi es piegriezīšu tai augstai ticībai Puriņš Nauda 71. piegriezt vērību, die Aufmerksamkeit zuwenden, schenken. Refl. -tiês, sich zuwenden: sāka laime viņam piegriezties A, XX, 345.

Avots: ME III, 252

pìelaîdĩba,

1) Toleranz:
viņš cildina ticības pielaidību Plūd. Llv. II, 134;

2) Nachgiebigkeit
N.-Peb., Ronneb.; "gefätliges Wesen" Gr.-Würzau.

Avots: ME III, 264

pil˜nestĩba,

1): viņiem ne˙kāda p. (= pārticība) nav Frauenb. zirgam jāduod ēst, lai viņam ir p. (pilns vē̦de̦rs) ebenda;

2): auch Lng.

Avots: EH XIII, 232

riêbeklis, der Ekel; ein Ekel erregender, widerwärtiger Mensch: viņa pacelsies pāri par šiem sadzīves riebekļiem Apsk. v. J. 1903, S. 35. dziesmas man ir vienmē̦r par lielu riebekli Alm. Kaislibu varā 86. tu paliec par riebekli citiem MWM. XI, 111. es biju . . . ticības atkritējs un riebeklis B. Vēstn. man ar tādu riebekli netīk ne runāt Sassm.

Avots: ME III, 542

sabrukt, intr.,

1) zusammenfallen, -stürzen, zerfallen, verfallen:
pamats sabrūk. kalns sabrūk LP. I, 21. pils sabrukuse LP. VII, 1199. stabs sabrucis VI, 291. Sprw.: spannītis sabrucis, pasainis dzīvs. kur sabrukuse sē̦ta, tur pārkrišana lē̦ta. viņa... sāka uzspraust savus drusku sabrukušuos matus JR. V, 92. debess taisās pār mani sabrukt Puriņš Nauda 67. civilizācijas, sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu, atkal sabruka Pūrs I, 11. ticība sabruka A. XX, 288. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi BW. 14222;

2) (sich) stürzen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): līguotāji sabruka istabā iekšā Poruk.

Avots: ME III, 598

sajūsminât, tr., entzücken, begeistern. sajūsmināts ticības kaŗuotājs Ar. viņš tik sajūsmināts par Cicerōnu Vēr: I, 1289. Refl. -tiês, entzückt sein, sich freuen: viņš dziļi par šādiem vīriem sajūsminājās Ar. pie upes saldi un sērīgi sajūsminājas Jansona Duomas 7. - Subst, sajūsminâšana, das Entzücken, Erfreuen, Begeistern: raksti par Valdemāru nav ne˙kāda tukša sajūsmināšana Ar.; sajūsminâšanâs, das Entzücken, das Sichfreuen, die Begeisterung: piemiņas diena tapa svinē̦ta ar lielu sajūsmināšanuos A. v. J. 1896, S. 143. sajūsminãjums, das Entzücken, die Begeisterung: tas savā sajūsminājumā... atstāja kultūras dzīvi MWM. v. J. 1896, S. 420; sajūsminâtãjs, wer entzückt, erfreut.

Avots: ME II, 642

salkanĩba Wid., die Süsslichkeit (auch fig.): tas tik viss e̦suot tāda jūtelība, salkanība Apsk. v. J. 1903, S. 416. šī se̦klā pašpieticība dzīves salkanībā Vēr. I, 1229.

Avots: ME II, 674

sašaubîtiês, (plötzlich) stark zweifeln: Lauciņš gan kâ sašaubījās un duomāja,... vai nebūtu labāk, ka paliktu... pie sava RA. tas sašaubījās atkal par savu nuoduomu ebenda. man arī ticība sašaubās, vai tik... Jaunie mērn. laiki IV, 72.

Avots: ME III, 753

sejuôtiês,

1) "?": dievs neļauj manai uzticībai sejuoties Kaln. Kaz. Dalbs 51;

2) in einen Splegel schauen
Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 813

‡ spiguoļât, glänzen (?): ticībai duod s. Fürecker n. Druva I, 944. Vgl. ‡ spīguolât.

Avots: EH II, 550

tiesns Apskats v. J. 1902, J. 255 (aus einem alten handschriftlichen Text), tiêsnas ² PIKur., gerade, aufrichtig, wahrhaftig, billig Für. I: tiesna gribēšana, billiges Begehren Für. I. nuo tiesnas ticības nebūs ne˙vienam atkrist, vom rechten Glauben muss niemand abfallen ebenda. Subst. tiêsnums ² PlKur. "taisnums".

Avots: ME IV, 214

vaļsir̂dîgs, offenherzig, offen: vaļsirdīgas, uzticības pilnas vē̦stules Vēr. I, 1209. iesilu un kļuvu vaļsirdīgs 1036. ja vaļsirdīgi atklātu visu saturu Stari II, 463.

Avots: ME IV, 466

varig,

1) kannst du:
varig tu tās skaitīt? Glück I Mos. 15, 5 (ähnlich Hiob 36, 29); kann er (sie, es): varig ... ticība viņu izglābt? Glück Jakob 2, 14 (ähnlich 3, 12);

2) varîg ² Nigr., ob (Fragepartikel): verietēs visi pieci, varig (Var.: vēlag, vai ar. vai jel, vēl it) skaišķi piederēja! BW. 16921, 2 var. (aus Lösern). klaušina nu . . . , varīg nav kas kuo redzējis Janš. Mežv. ļ. I, 383 (ähnlich 360). In der Bed. 2 wohl aus arīg . vai.

Avots: ME IV, 478

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

vè̦sma ² (li. vėsma "die Kühle" Miežinis) Kl., Prl., ein Lufthauch (mit ẽ̦ ) C., Dond., Dunika, (mit ê̦ ² ) Salis, (vẽsmiņa) Widdrisch, (vḕsmiņa ² ) Oknist; ein leichter Windhauch am Abend Frauenb,; eine kühle Luft, Luftströmung, Kühlung U., (mit ẽ̦ ) Arrasch, Jürg., Salis, (mit è̦ ² ) Golg., Sessw.; der Atem (mit è̦ ² ) Golg., Lös., Sessw.: vēja vē̦smas Līgotnis. siltas zieduoņa vē̦smas JR. IV, 2. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, apšu lapa, ... vēsmiņā (Var.: vējiņā)! BW. 12709 var. ne vēsmiņas nenuopūtu 4118 var. neuzlaid putniņiem vē̦smu! Golg., Kl. vē̦sma nāk pa durīm iekšā, vēsmu vēdināt Kundziņš Vecais Stenders I 14. (fig.) sludināt jaunās ticības vē̦smas MWM. VIII, 429, viņš man uzpūta vē̦smu Sessw. viņš izlaida vē̦smu (er starb) Golg. - vē̦smas rīkle AP. (mit ẽ̦ ), Golg., KL, Ogershof, Saikava, Sessw. (mit è̦ ² ), die Luftröhre: mirst pēc vē̦smas rīkles iegriezuma Ārstn. kal. II, 67. - vè̦smas ² ķe̦rts, vöm Schlag getroffen Mar.

Avots: ME IV, 570

I zvẽ̦ri C., Frauenb., auch Sing. zvē̦rs Wid., der Eid U.: liks iet priekš zvē̦riem, man wird ihn zum Eide kommen Lassen Biel. n. U. uzticības zvē̦ri MW.

Avots: ME IV, 772