Paplašinātā meklēšana

iẽtiẽpîgs, rechthaberisch, eigensinnig: tu pats esi slims un tādēļ ieduomīgs un ietiepīgs Vēr. I, 900.

Avots: ME II, 82

stiepîgs, sich dehnend, streckend, elastisch: ar stiepīgu gumijas bumerangu Veselis Netic. Tuoma mīlest. 170.

Avots: ME IV, 1079

tiepîgs: auch (mit iẽ) AP., Kand., ("untamains") Seyershof: tev tiepīgi jāpaliek pie sava Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 215.

Avots: EH II, 687

tiepîgs, rechthaberisch U., hartnäckig, eigensinnig.

Avots: ME IV, 211

‡ uztiẽpīgs Kand. "?": u. (aufdringlich?) cilvē̦ks.

Avots: EH II, 737

‡ kvērķis Nötk. "mazs, spurīgs, tiepīgs (bē̦rns?)".

Avots: EH I, 690

piñtiķîgs,

1) "gražīgs, tiepīgs, dusmīgs" Peb. u. a.: bēris palicis tik pintiķīgs Jauna Raža IV, 98;

2) "gļē̦vulīgs, mazvērtīgs" Kursiten; "muļķīgs" Selg.;

3) "raudulīgs, izlutināts" Serben, Las., Sessw., Selsau;

4) "ākstīgs" Mar., Serben;

5) "uzpūtīgs" N.-Peb.

Avots: ME III, 221

sa-îgt, intr., mürrisch, widerwillig, verdriesslich werden; etwas nicht leiden können od. wollen, mit Widerwillen empfinden, ansehen: ķēniņš jau saīgst LP. 1V, 131. viņš, saīdzis un savēlies, tai ne vārda neatbildēja MWM. v. J. 1896, S. 458. viņa izskatās saīguse un apmieguojusēs Vēr. I, 1330. saīdzis un tiepīgs cilvēks Turg. saīdzis prāts, verdriesslicher Sinn U., Muižn. per. 7. Belmonts rādīja saīgušu seju RA. viņš tikai saīdzis saviebās Vēr. II, 142. saīgušas acis, vom Rauche angegriffene od. sonst schmerzhafte Augen U. - Subst. sa-îgums, der Ärger, der Widerwille, der Verdruss, die Verstimmung: vai saīgums bija par Rūdolfu? JR. V, 63. saīgums... izzudis nuo sejas Janš. Dzimtene V, 220.

Avots: ME II, 638

stũrs Bl., Grünwald, Adv. stūri U., hartnäckig St., U., Bauske, Gr. - Sessau, Grünh., Siuxt, Schibbenhof, Grenzhof (bei Irmelau), Wandsen, Dond. (mit ũ); unbegabt, schwer von Begriff Baldohn, Laidsen, Sess., morosus, difficilis Elger Dict. 259 und 262, widerspenstig (mit ũ ) Bershof: stūra galva Schibbenhof, Laidsen, Sess. tik ietiepīgs! tik stūrs! A. Brigader Ausmā 76; "= stūrīgs" L. - Wegen der grossen Übereinstimmung in der Bed. wohl entlehnt aus mnd. stûr "schwer, störrig, widerspenstig", während Fortunatov KZ. XXXVI, 45, Boisacq Dict. 902 f., Persson Beitr. 714, Petersson Balt. - slav. Wortst. 50 u. a. dies le. Wort für ein Erbwort ansehen.

Avots: ME III, 1110

I stũrs: stūra (schwer begreifend) gatva Ziepelhof, (mit ū ) Stuhrhof. s. ("apruobežuoti tiepīgs") cilvē̦ks Stuhrhof.

Avots: EH II, 598

tiẽļa Bauske, C., Nötk., Serbigal, Smilt., Walgalen, Zirsten, (mit ìe ² ) Fehsen, Gr.-Buschh., Sessw., comm., ein Streitsüchtiger, Rechthaberischer, Hartnäckiger, Eigensinniger Wid., Daudsewas, "tiepīgs, ieduomīgs cilvē̦ks" Laud.: tāds kâ tieļa! tielējas vienā gabalā Fehsen.

Avots: ME IV, 210

uparts (Adjektiv?) "tielīgs, tiepīgs cilvē̦ks" N.- Sessau n. Alksn.- Zund: Wenn aus *uparn[t]s, zunächst aus li. uparnas "störrig, trotzig".

Avots: ME IV, 300

I urskulis,

1) ur̃skuls Salis, ein Knoten, Verknotetes, Verworrenes;

2) ein gespitzter Mund
Ekau (mit ur̃) n. U., (urskuls) Schönberg n. Etn. I, 45, (urskuls) Grünw., (ur̃skuls) Gr.-Sessau: ietiepīgs bē̦rns saceļ urskulu Gr.-Sessau. kuo nu savelc tādu urskulu, palaidni! Grünw. uzmest ur̃skuli Bauske, Dond. kalpuone mums tāda savādniece, par katru nieka vārdiņu uzmet urskulu (ärgert sich über jede Kleinigkeit) Etn. I, 32;

3) jem., der eine böse Miene zu machen pflegt;

4) der Kodder (das Unterkinn)
L., U., der Kropf U.: gailis ar urskulu (gaļas bārzdiņu gaiļa pasmakrē) MWM. X, 303;

5) der Hintere
(ùrskuls ² ) Erlaa, Festen. Zum suffixalen Teil vgl. muskui(i)s I.

Avots: ME IV, 308