Paplašinātā meklēšana

‡ I àiztilinât Dunika, Kausativform zu ‡ àiztilât: lini jau aiztilināti.

Avots: EH I, 58

‡ II àiztilinât Wandsen, anfangen (eine Baumrinde) sich loslösen zu machen (worauf eine Unterbrechung eintritt): svilpe jau aiztilināta.

Avots: EH I, 58

‡ aptilinât Dunika, Rutzau, ausgebreitet ein wenig bleichen (intr.) machen: lini jau drusku aptilināti.

Avots: EH I, 122

iztilinât (unter iztilât ): auch Dunika, OB., Rutzau; tuos (matus) ... izbalinājušas un iztilinājušas bē̦das un rūpes Janš. Mežv. ļ. II, 80.

Avots: EH I, 489

I iztilinât "?": "Ediņa tam iztilināja [= iztilināja III?] zuosis tīri par vē̦de̦ru vien Alm.

Avots: ME I, 818

[II iztilinât "izluocīt, modulieren": ar stabulīti skaisti iztilina dziesmiņu Tadaiken.]

Avots: ME I, 818

[III iztilinât Wenden (iztilināt Jürg., Bauske) "(ein Kind) auf den Händen zur Genüge schaukeln"; "izlutināt" Drosth.]

Avots: ME I, 818

‡ pãrtilinât Dunika, zu lange tilinât: pārtilināti lini nav izturīgi.

Avots: EH XIII, 214

[I patilinât, eine Weile ausgebreitet bleichen lassen: p. linus PS., Lis.]

Avots: ME III, 122

[II patilinât, ein wenig verzärteln (palutināt): p. bē̦rnu Golg., N.-Peb.]

Avots: ME III, 122

[III patilinât svilpi, die Rinde klopfend (bis sie abgezogen werden kann), eine Pfeife (zum Pfeifen) anfertigen Wandsen.]

Avots: ME III, 122

pìetilinât,

1) (den Flachs) zur Genüge ausgebreitet bleichen lassen:
kuo nu vairs pietilināsi linus? jāje̦m tik kuopā! Behnen;

2) (ein Kind) zur Genüge dämmeln
(ucinât): tuo bē̦rnu nevar pietilināt vien Widdrisch.

Avots: ME III, 304

satalinât, eine gewisse Zeit hindurch ausgebreitet liegen und bleichen (intr.) lassen Jūrg., Arrasch.

Avots: ME III, 760

satilinât,

1) = satalinât Lis.;

2) die Rinde von Stöckchen klopfend (bis sich die Rinde abstreifen lässt), aus der Rinde Pfeifen herstellen:
s. daudz svilpju Wandsen.

Avots: ME III, 763

I tilinât,

1): auch Bartau, Seyershof. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 740.

Avots: EH II, 681

I tilinât,

1) fakt. zu tilêt I, (zum Bleichen) ausbreiten
U., Bielenstein Holzb. 520, 715, Auermünde, Dond., Druw., Dunika, Kurs., Kürbis, Nigr., Smilt.: izklāj linus balināt (tilināt) LP. VII, 1156. linus vajaga tilināt, tad šķiedra atle̦c nuo kauliem Dond. aude̦klus saulē tilina (= balina) N.-Bartau. vējš matiņus tilinās, saule kaulus balinās VL. ka varēju (sc.: kaulus) pavasari gar purvmalu tilināt (Var.: balināt) BW. 19267 var.;

2) freqn. zu tilêt I, ausgebreitet liegen (von Heu, Flachs)
U., Bielenstein Holzb. 715;

3) "?": viņš tilina L. (wenn einer zu viel Nasses genossen und sich dariri hirilegt).
Wenigstens in den Bedd. 1 und 2 zu tale II, s. Persson Beitr. 199 und Boisacq Dict. 966 f.

Avots: ME IV, 187

II tilinât: visu ziemu tilināja ("dziedināja un ar iešanu nenuopūlēja") ievainuotuo kāju Frauenb.

Avots: EH II, 681

II tìllinât ² : singen Saikava.

Avots: EH II, 682

II tilinât, (ein Kind) verzärteln U., Naud., verwdhnen Drosth., Golg., Sessw.: māte nezin, kâ savu ze̦nku tilināt: trīs gadu vēl šūplī šūpā Naud. nevarējuši vis kâ tagad bē̦rnus pa skuolām tile̦nāt Upīte Medn. laiki. Wenn urspr. etwa "beschwichtigen", zu li. tilti "schweigend werden" ksl. toliti "placare", sloven. tóliti "besänftigen, beruhigen, stillen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 321).

Avots: ME IV, 187

III tilinât: puišelis tilina savu (alkšņa mizas) ste̦buli Frauenb.

Avots: EH II, 681

III tilinât, trillern (von der Lerche); auf der Hirtenflote spielen Wid., Schrunden; in hohem Diskant singen, sprechen: cīruļi tilina savas ... daiņas gaisā Janš. Dzimtene ² I, 219. dzirdama bija tikai cīruļa tilināšana gaisā Bārenīte 92. sīkie putni svilpdami, čivinādami un tilinādami Mežv. ļ. II, 527. "tâ jau ir", mēdza viņa dažreiz ... tilināt tievi un gaŗi Bārenīte 65.

Avots: ME IV, 187, 188

IV tilinât "?": vakar lācis maizi cepa...; jau šuodien tilināja liela kunga kulītē BW. 30525.

Avots: ME IV, 188

V tilinât Nigr.,

1) in einem feinen, diinnen Strahl giessen
(zu tilêt II?);

2) einen feinen Faden bildend spinnen:
tecinādama un tilinādama smalku, garu pavedienu Janš. Mežv. ļ. II, 96.

Avots: ME IV, 188

‡ VI tilinât svilpi Wandsen, ein Erlen- od. Weidenstöckchen solange klopfen, bis die Rinde abgezogen und zu einer stabule verwendet werden kann Wandsen. In Dond. spreche man während des Klopfens: til, til, kuociņ, atlec, kuociņ! vilkam kauliņš, man tā ādiņ[a]. Zu tilinât I 1?

Avots: EH II, 681

‡ VII tilinât "?": tievgalu nuocirta, re̦sgals palika; citu gadu ciema puiši re̦snuo galu tilinās Tdz. 44757.

Avots: EH II, 681

iztilât, [Karkel], iztilināt [Talsen, Ronneb.], tr., zum Bleichen ausbreiten, ausbleichen: linus Etn. III, 72; [labi iztilinātas dzijas; iztilināts aude̦kls Wolm.]

Avots: ME I, 818

‡ vidžîgs "?": te̦kā Milda, spridzīga un vidžīga P. Ērmanis Gaidītāji 58. gaiss skan un trīc vidžīgi tilinātās cīruļu dziesmās Janš. Līgava II, 64.

Avots: EH II, 782