Paplašinātā meklēšana

I strumpe,

1): eine Röhre
Heidenfeld; ein Strumpfschaft ohne Sohle (als Wadenwärmer; mit um̃ ) Seyershof; kannas s. (Tülle) Selb.; klupt pie strumpes (gemeint ist die s. einer Teekanne ) Jauns. Sliņķu virsnieks 58;

2): auch (mit ùm ² ) Kaltenbr.; "stabule" Heidenfeld; eine Flöte aus Ellernrinde; ein Blasinstrument Bērzgale; "taure" Lixna.

Avots: EH II, 590

I strumpe Etn. I, 107,

1) auch strumpa, strumpis U., eine Röhre
U., (mit -ùm- ² ) Gr. - Buschh.; ein Schlauch; die Spritze Allunan n. U.: pieskrūvē strumpi un laisti! Jauns. III, 288. = strumpu dzīvnieki, Schlauchtiere Konv. ² 2674;

2) = taure Spr., eine Trompete U. (auch: strumpis), Hirtenflöte (aus Baumrinde (mit -ùm- ² ) Mar. n. RKr. XVII, 132) U., Schalmel (strùmpe ² ) Kl., Warkl.: pūt, bāliņ, vara strumpi (Var.: tauri)! BW. 26466 var. (ähnlich: 27610; 27612 var.). Aus mnd. trumpe "jedes lärmende Instrument; Trompete".

Avots: ME IV, 1094

II strumpe: eine weibliche Person von kleinem Wuchs Seyershof.

Avots: EH II, 590

II strumpe, etwas Dickes und Kurzes Wolmarshof (mit um̃); etwas Langes und Schmales (mit ùm ² ) Lubn., Saikava. Zu strumps.

Avots: ME IV, 1094

trùmpe ² Warkl., = strampe I 2: pūt, eņģeli, vara trampi (Var.: strumpi)! BW. 27613. Aus mnd. trumpe "Trompete".

Avots: ME IV, 246

‡ II trumpe, = trum̃pa 2: sist trumpes Janš. Dzimtene II, 25.

Avots: EH II, 698

‡ trumpete, die Trompete: pūšat vaŗa trumpetēs! BW. 10696.

Avots: EH II, 698

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

I strumpa,

1) s. strumpe I;

2) wer viel und laut trinkt
Lubn. (mit ùm ² ), Meiran.

Avots: ME IV, 1094

II strumpa, eine dick eingehüllte Frau Burtn.; vgl. strumpe II und strumps.

Avots: ME IV, 1094

strum̃pât Frauenb., Wandsen, sirumpât U., Bielenstein Holzb. 220, -ãju, strumpêt, strumpuôt, wild umherfahren, wie ein mutiges Ross Wahnen n. U., umherspringen (von Pferden, Lämmern) Bielenstein Holzb. 220: brālis āzbrauca ar klibu ķēvi, tā pate pārbrauca strum̃pādama RKr. XVI, 151. es pate strumpāju (Var.: strumpuoju, strumpēšu, spriņģēju) budēļu vakaru BW. 334166. Aus mnd. strumpen "straucheln, anstossen"?

Avots: ME IV, 1094

I strumpêt,

1): auch (mit ùm ² ) Kaltenbr. In dieser Bed. n. Sehwers Unters. 125 aus mnd. trumpen "auf der Trumpe spielen ..."

Avots: EH II, 590

I strumpêt, -ẽju,

1) Waldhorn blasen
U., trompeten U., Spr., Wessen, (mit -ùm- ² ) Mar. n. RKr. XVII, 132, Golg., Sessw., Fest., KL, Saikava, Warkl.; erklingen (von der strumpe I 2): tava sieva stabulniece, āžam ragu nuolauzusi, iet pa silu strumpē̦dama (Var.: taurē̦dnma) BW. 20931 (ähnlich: 23424, 3 var.; 29320 var.; 306 (10 var.). dziediet, brāļi, strumpējiet! 15979, 2. klausies,... kur strumpēja (Var.: skanēja) vara strumpe 30130 var.; aus mnd. trumpen "auf der trumpe splelen";

2) strum̃pêt C., Rundel, weinen:
bē̦rns strumpē:

3) spritzen
Allunan n. U.;

4) strum`pêt Jürg., strùmpêt ² Mar. n. RKr. XVII 132, Golg., Selsau, Prl., Saikava, Gr. - Buschh., viel und hörbar trinken; saufen (vom Vieh)
U.: nu tikai strumpējiet! ieliešu vēl Jauns. III, 42.

Avots: ME IV, 1094

strumpis,

1) s. strumpe;

2) "?": lācis krīt, strumpis vējā Br. sak. v. 593;

3) "wer viel trinkt oder säuft"
Druw.;

4) "ein Stück einer Wurst oder eines Strickes"
Drobbusch;

5) "strumpa sluota"
(mit um̃) Schibbenhof.

Avots: ME IV, 1094

trumete, trummete Glück Jesaias 18, 3, L., trumiete U.; die Trompete. Aus einem mnd. *trummet (vgl. mnd. trumpet dass. und trummetter "Trompeter"), woher auch li. trumetė bei Miežinis.

Avots: ME IV, 246