Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'turpat' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'turpat' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (20)
akls
akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:
1) nicht sehend, blind;
a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!
b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;
2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;
3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.
Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;
Avots: ME I, 63
1) nicht sehend, blind;
a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!
b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;
2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;
3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.
Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;
Avots: ME I, 63
apmest
apmest (li. apmèsti), tr.,
1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;
2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;
3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;
4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;
5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;
6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;
7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,
1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);
2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;
3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;
4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;
5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.
Kļūdu labojums:
1223 = 1293
Avots: ME I, 106
1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;
2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;
3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;
4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;
5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;
6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;
7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,
1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);
2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;
3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;
4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;
5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.
Kļūdu labojums:
1223 = 1293
Avots: ME I, 106
apsnausties
apsnaũstiês, umwillkürlich einschlummern, einnicken: tikām dzēris - turpat arī apsnaudies LP. VII, 285.
Avots: ME I, 124
Avots: ME I, 124
bluķis
bluķis, bluks Dond.,
1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;
2) die Feldrolle;
3) die Kornwalze;
4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;
5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]
Avots: ME I, 317, 318
1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;
2) die Feldrolle;
3) die Kornwalze;
4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;
5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]
Avots: ME I, 317, 318
lizdot
pagozēties
paguôzêtiês, paguôzîtiês, sich ein wenig sonnen: nuoduomājis saulē paguozēties Vēr. I, 770. liksies turpat saulguoznī paguozīties LP. V, 273.
Avots: ME III, 33
Avots: ME III, 33
pakrist
pakrist [li. pakrìsti], intr.,
1) unter etwas fallen:
viena pate kliba ķēve, pasilē pakrituse BW. 25875, 3;
2) hinfallen, umfallen, fallen, krepieren:
skriedams bē̦rns pakrita. kur sē̦ta pakritusi, tur ik˙katrs pāri kāpj. guovis pakritušas LP. VII, 681;
3) sich hinlegen - auf kurze Zeit:
pakrist dienasvida nuogulet od. pakrist diensvidū. uzlīdis turpat klēts augšā pakrist LP. V, 63. cik tur dabūja pakrist, tā bij maza lieta Degl.;
[4) abnehmen an Wohlfahrt, Vermögen und Wohlsein, in Armut geraten
U.;
5) sich versündigen
U.]. Refl. -tiês, zu pass kommen: man jau gan tas labāk pakristuos nekâ viņam Dz. Vēstn. Subst. pakrišana, das Hinfallen; pakritẽjs, wer hingefal]en ist; pakritums, das Gefallensein, die Versündigung U.
Avots: ME III, 49
1) unter etwas fallen:
viena pate kliba ķēve, pasilē pakrituse BW. 25875, 3;
2) hinfallen, umfallen, fallen, krepieren:
skriedams bē̦rns pakrita. kur sē̦ta pakritusi, tur ik˙katrs pāri kāpj. guovis pakritušas LP. VII, 681;
3) sich hinlegen - auf kurze Zeit:
pakrist dienasvida nuogulet od. pakrist diensvidū. uzlīdis turpat klēts augšā pakrist LP. V, 63. cik tur dabūja pakrist, tā bij maza lieta Degl.;
[4) abnehmen an Wohlfahrt, Vermögen und Wohlsein, in Armut geraten
U.;
5) sich versündigen
U.]. Refl. -tiês, zu pass kommen: man jau gan tas labāk pakristuos nekâ viņam Dz. Vēstn. Subst. pakrišana, das Hinfallen; pakritẽjs, wer hingefal]en ist; pakritums, das Gefallensein, die Versündigung U.
Avots: ME III, 49
papēdis
papêdis [li. papėdis "Fundament" Tiž. I, 361 ] (zu pa + pê̦da), die Ferse, der Hacken, der Absatz (beim Schuhwerk): [tie apsargā manus papēžus Psalm 56, 7.] papēžus mīt, uz papēžiem būt, auf der Ferse nachfolgen, auf der Ferse sein: pilskungs pakaļ un turpat jau min papēžus ķēves dē̦lam LP. VI, 486. lācis turpat uz papēžiem V, 180. tam papēži vien nuospīdēja, er gab das Fersengeld, weg war er Etn. IV, 4; nuo galvas līdz papēžiem, von Kopf bis auf die Fersen. zeķei papēdis caurs. zābaki pawisam šķībi nuomītiem papēžiem Sil.
Avots: ME III, 81
Avots: ME III, 81
parakt
parakt,
1): izne̦s mācītāju un paruok aiz staļļa Pas. XII, 270. piegājis pie jau paraktās ("?") duobītes zem bē̦rza saknēm XV, 59;
2): kad kāds paraktu turpat ... kalniņā Pas. VIII, 382. paruok vēl XV, 36.
Avots: EH XIII, 166
1): izne̦s mācītāju un paruok aiz staļļa Pas. XII, 270. piegājis pie jau paraktās ("?") duobītes zem bē̦rza saknēm XV, 59;
2): kad kāds paraktu turpat ... kalniņā Pas. VIII, 382. paruok vēl XV, 36.
Avots: EH XIII, 166
pēcam
pêcam: šuos augļus viņi ... nuolika p., kamē̦r mazākuos nuotiesāja turpat Valdis Stabur. b.
Avots: EH XIII, 226
Avots: EH XIII, 226
piekurs
piẽkurs Līn., (mit iê 2 ) Dond., piẽkuris Katzd., = aizkurs: tuvumā negadījās sausi piekuri uguni iekurt LP. V, 293. sviķainus piekurus aizme̦t krāsns mutei priekšā V, 19. iegrūduse turpat piekuru uoglēs VI, 1, 3; piekurs (aus *priekurs?), piẽkuri Salis, N.-Peb., das Vorfeuer vor dem Backofen U., der Vorherd L.
Avots: ME III, 261
Avots: ME III, 261
piepīt
pìepît,
1) dazu-, hinzuflechten;
2) anbinden, anfesseln:
vīrs ... piepinis zirgu turpat tre̦knajā zâlē Etn. II, 86. Laima pina pinekliņu...; piepin labu mātes meitu pie nelieša tē̦va dē̦la BW. 12001;
3) flechtend (mit Geflochtenem) anfüllen:
piepīt gruozu pilnu ar vaiņagiem. Refl. -tiês, sich anbinden; sich hinzugesellen: itin neviļus ve̦lns piepinies LP. V, 136. - Subst. piepinums, das Dazu-, Hinzugeflochtene.
Avots: ME III, 279
1) dazu-, hinzuflechten;
2) anbinden, anfesseln:
vīrs ... piepinis zirgu turpat tre̦knajā zâlē Etn. II, 86. Laima pina pinekliņu...; piepin labu mātes meitu pie nelieša tē̦va dē̦la BW. 12001;
3) flechtend (mit Geflochtenem) anfüllen:
piepīt gruozu pilnu ar vaiņagiem. Refl. -tiês, sich anbinden; sich hinzugesellen: itin neviļus ve̦lns piepinies LP. V, 136. - Subst. piepinums, das Dazu-, Hinzugeflochtene.
Avots: ME III, 279
saaugt
saaûgt, intr.,
1) zusammenwachsen, verwachsen:
puses saauga LP. VII, 216. viņu sirdis bij kâ audzin saaugušas Kaudz. M. 63;
2) wachsen, aufwachsen (von mehreren Subjekten): saaugt kâ sēnes pēc lietus Kundziņš Ve̦cais Stenders. jūŗā liepas saaugušas, Gaujā re̦sni uozuoliņi BW. 12461, 1. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli saauguši 7356. te saaug jauni stādi Konv. 2 775. zeme ielabuosies, saaugs dārzi Purap. Kkt. 60;
3) auswachsen, gross wachsen, erwachsen werden Spr.:
saaudz, māsiņ, ze̦ma, re̦sna! BW. 11057 var. nuobriedušu uogu rāvu, saaugušu (Var.: izaugušu, pieaugušu) meitu ņēmu 113?0 var. visi dzīvnieki auga,.,. kad jau visi bija saauguši, medinieks sagudruoja iziet ar jiem pastaigāt Pas. III, 314. neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš Kaudz. M.;
4) tr., wachsend erreichen:
viņš bija jauns, vēl nesaaudzis vidēja auguma MWM. VIII, 579.
Avots: ME III, 590
1) zusammenwachsen, verwachsen:
puses saauga LP. VII, 216. viņu sirdis bij kâ audzin saaugušas Kaudz. M. 63;
2) wachsen, aufwachsen (von mehreren Subjekten): saaugt kâ sēnes pēc lietus Kundziņš Ve̦cais Stenders. jūŗā liepas saaugušas, Gaujā re̦sni uozuoliņi BW. 12461, 1. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli saauguši 7356. te saaug jauni stādi Konv. 2 775. zeme ielabuosies, saaugs dārzi Purap. Kkt. 60;
3) auswachsen, gross wachsen, erwachsen werden Spr.:
saaudz, māsiņ, ze̦ma, re̦sna! BW. 11057 var. nuobriedušu uogu rāvu, saaugušu (Var.: izaugušu, pieaugušu) meitu ņēmu 113?0 var. visi dzīvnieki auga,.,. kad jau visi bija saauguši, medinieks sagudruoja iziet ar jiem pastaigāt Pas. III, 314. neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš Kaudz. M.;
4) tr., wachsend erreichen:
viņš bija jauns, vēl nesaaudzis vidēja auguma MWM. VIII, 579.
Avots: ME III, 590
sakropļot
sakruopļuôt, sakruopuļuôt, sakruopļinât, tr., verkrüppeln, entstellen: kauli tiek sakruopļuoti Tuberk. 16. kas sevi kaut kādi sakruopļuo, nuo dienasta bē̦gdams Blaum. sakruopļuotās statujas JR. IV, 13. sakruopļuota cilvē̦ka līķis B. Vēstn. bifeļi sakruopļināja zvē̦ru tik stipri, ka tas turpat nuobeidzās D. mūsu rakstu tē̦vi sakruopļuojuši valuodas daiļumu MWM. VIII, 124. Refl. sakruopļuôtiês, sich verkrüppeln, verstümmeln: kuslais stāds sakruopļuojas Alm. Kaislību varā 116.
Avots: ME II, 657
Avots: ME II, 657
saļumt
saļùmt, intr.;
1) zusanimenknicken, zusammensinken:
saļumt ceļuos Celm. viņa saļuma gultā A: v. J. 1900, S. 1072, braucējs šaļuma uz priekšu Kaudz. M: 24, māte, saņê̦musi ziņu par dē̦la nāvi, turpat uz vietas saļuma Druw. saļumt aiz lielām žē̦labām Celm.;
2) sieh (vom Kochen) in eineweiche Masse verwandeln:
saļumuši zirņi Lautb.
Avots: ME II, 678, 679
1) zusanimenknicken, zusammensinken:
saļumt ceļuos Celm. viņa saļuma gultā A: v. J. 1900, S. 1072, braucējs šaļuma uz priekšu Kaudz. M: 24, māte, saņê̦musi ziņu par dē̦la nāvi, turpat uz vietas saļuma Druw. saļumt aiz lielām žē̦labām Celm.;
2) sieh (vom Kochen) in eineweiche Masse verwandeln:
saļumuši zirņi Lautb.
Avots: ME II, 678, 679
slābans
slãbans: auch Allendorf; kad aude̦kls ir tāds s., tad nav aušana AP. paticis tāds s. un turpat ar nuomiris ebenda. slābani kuo piesiet ebenda. viņš piekusis tik slābani vilka, ka žē̦l bij skatīties ebenda.
Avots: EH II, 522
Avots: EH II, 522
suplak
sust
I sust (li. šùsti "schmoren, brühen, faulen in Nässe und Wärme"), sùtu (n. U. auch sùstu), sutu,
1) heiss werden, schmoren, bähen, gebähnt werden:
bē̦rnam luoceklīši sāka sust Neiken 7. jutīs, kas tur sutīs Br. sak. v. 456. aste nuo ve̦rduoša azaida sūt Lapsa - Kūm. 286. manas kājas suta (Var.: mirka) BW. 28872, 2 var. pieci gadi (vīra māte) ellē suta 23301, 1;
2) müssig liegen, schlafen (geringschätzig; eigentlich: schlafend, liegend heiss werden)
Golg., Aahof, Schwanb.: vai neiesi vienreiz sust? U. kuo tas var sust! Mar., Wolm. vai tiksi pruom sustu! Etn. II, 188. nevari sust pa naktīm? MWM. X, 81. rīt vari sust vai visu dienu VII, 846. vai nevarēja turpat sust? A. 1902, S. 123. Wenn im Anlaut ide. ks- zugrunde liegt, nebst sàutêt (nach Fortunatov BB. III, 71) zu ahd. swedan "Dampf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 471); anders Froehde BB. XXI, 330, J. Schmidt KZ. XXV, 125 2 Trautmann Wrtb. 310 u. a. (zu ahd. siodan "sieden" u. a.; dagegen Charpentier KZ. XL, 428 f. und Walde I. c. 472).
Avots: ME III, 1126, 1127
1) heiss werden, schmoren, bähen, gebähnt werden:
bē̦rnam luoceklīši sāka sust Neiken 7. jutīs, kas tur sutīs Br. sak. v. 456. aste nuo ve̦rduoša azaida sūt Lapsa - Kūm. 286. manas kājas suta (Var.: mirka) BW. 28872, 2 var. pieci gadi (vīra māte) ellē suta 23301, 1;
2) müssig liegen, schlafen (geringschätzig; eigentlich: schlafend, liegend heiss werden)
Golg., Aahof, Schwanb.: vai neiesi vienreiz sust? U. kuo tas var sust! Mar., Wolm. vai tiksi pruom sustu! Etn. II, 188. nevari sust pa naktīm? MWM. X, 81. rīt vari sust vai visu dienu VII, 846. vai nevarēja turpat sust? A. 1902, S. 123. Wenn im Anlaut ide. ks- zugrunde liegt, nebst sàutêt (nach Fortunatov BB. III, 71) zu ahd. swedan "Dampf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 471); anders Froehde BB. XXI, 330, J. Schmidt KZ. XXV, 125 2 Trautmann Wrtb. 310 u. a. (zu ahd. siodan "sieden" u. a.; dagegen Charpentier KZ. XL, 428 f. und Walde I. c. 472).
Avots: ME III, 1126, 1127
turīt
uzmaukt
uzmàukt,
1) aufstreifen
U.; anziehen; aufstülpen; aufzäumen U.: uzmaukt ratiem riteni JK. III, 78. uzmaukuši riteni uz... ruokas Etn. II, 103. uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā! LP. IV, 88. M. uzmauca ce̦puri Apsk. v. J. 1905, S. 175. uzmaucu... kurpes kājiņās BW. 16970 var. villānes uzsedza... brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, l, S. 27. uzmauc zirgam iemauktu U. Krauklis uzmauca bērim sakas Saul. JR. IV, 48. turpat... laukā, kur viņš tuo (= zirgu) bija uzmaucis (aufgezäumt), viņš tuo tagad gribēja nuoduot ganam atpakaļ Janš. Bandavä I, 390. uzmaucams vāks, ein aufzustülpender Deckel Bielenstein Holzb. 785;
2) hinauflaufen
C.; "взмахнуть на верх" Spr.: zē̦ns uzmauca kalnā C. Refl. -tiês,
1) sich aufstreifen, anziehen:
cimdus sev uzmaukties. uzmaucies garus zābakus kājās Janš. Bandavä I, 96. kā jās uzmaukusēs pastalas II, 104. vecene... mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis šuoreiz neļāvās vis uzmaukties Pas. III, 52 (aus Leegen);
2) man netīšām sveši cimdi uzmaukušies, ich habe versehentlich fremde Handschuhe angezogen.
Avots: ME IV, 356
1) aufstreifen
U.; anziehen; aufstülpen; aufzäumen U.: uzmaukt ratiem riteni JK. III, 78. uzmaukuši riteni uz... ruokas Etn. II, 103. uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā! LP. IV, 88. M. uzmauca ce̦puri Apsk. v. J. 1905, S. 175. uzmaucu... kurpes kājiņās BW. 16970 var. villānes uzsedza... brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, l, S. 27. uzmauc zirgam iemauktu U. Krauklis uzmauca bērim sakas Saul. JR. IV, 48. turpat... laukā, kur viņš tuo (= zirgu) bija uzmaucis (aufgezäumt), viņš tuo tagad gribēja nuoduot ganam atpakaļ Janš. Bandavä I, 390. uzmaucams vāks, ein aufzustülpender Deckel Bielenstein Holzb. 785;
2) hinauflaufen
C.; "взмахнуть на верх" Spr.: zē̦ns uzmauca kalnā C. Refl. -tiês,
1) sich aufstreifen, anziehen:
cimdus sev uzmaukties. uzmaucies garus zābakus kājās Janš. Bandavä I, 96. kā jās uzmaukusēs pastalas II, 104. vecene... mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis šuoreiz neļāvās vis uzmaukties Pas. III, 52 (aus Leegen);
2) man netīšām sveši cimdi uzmaukušies, ich habe versehentlich fremde Handschuhe angezogen.
Avots: ME IV, 356