Paplašinātā meklēšana

ķurķītis, eine kleine, schlechte Tabakspfeife Irm. n. U. Vgl. kurķis 2.

Avots: ME II, 392

murķīt,

1) durch böse Konstellation verderben
L.;

2) durch Einweichen verderben
od. besudeln St.;

3) nicht in Ruhe lassen;
"murdzīt."

Avots: ME II, 670

nùomurķît, tr., abmurksen, töten: laupītāji viņu tad nuomurķī MWM. IX, 557.

Avots: ME II, 823

urķît Memelshof, (mit ur̂) Katharinenhof, = urķêt 1: i[i] čad vēl būs kuo urķīt un cilināt, kamē̦r cauri izčuknīsim Vīt. 20.

Avots: ME IV, 307

II gur̂ķis ² [Dunika, Nieder-Bartau]. der Faulenzer, gurķe, die Faulenzerin: sliņķis, gurķis tas puisītis BW. 10804. ai gurķīti, tē̦va dē̦ls 20696. sliņķe, gurķe pati nāca 12212. slinks, skābs kâ gurķis.

Avots: ME I, 684

izčukât, durchstochern, durchwühlen: i tad vēl būs kuo urķīt un cilināt, kamē̦r cauri iz- čuknīsim Vīt. 20.

Avots: ME I, 723

‡ izžmaugt,

1) (etwas Nasses) ausdrücken:
slapju drēbes gabalu var ruokās i. AP., Fehsen; Lös., Meselau, N.-Peb., Sessw. u. a. i. me̦du nuo šūnām Buschh. bei Kreuzb. i. sulu nuo uogām caur drēbi ebenda. izžmaugts gurķītis Ezeriņš Leijerk. II, 260;

2) "gewaltsam herausreissen, -ziehen"
Schwanb.

Avots: EH I, 499

kurķis,

1) Froschtümpel
L. ;

2) kurķītis, eine Pfeife, die
"smēķējuot kurc" Etn. I, 34 ;

3) die Welle am Webstuhl
U. ;

[4) kur̂ķis ² Salis, ein Holzhammer zum Eintreiben von Pfählen].

Avots: ME II, 323

‡ II ķurķis,

1) eine ordinäre Pfeife
OB.; vgl. ķurķītis;

2) ein kleines, ordinäres Zimmer
OB.; eine kleine, schlechte Hütte (mit ur̂ ² ) Rutzau;

3) das Gefängnis
(mit ur̂ ² ) Rutzau, Salis;

4) ein runder Knüppel
NB.: de̦guns kâ ķur̂ķis ² ;

5) ein hässlicher Mensch
NB. (mit ur̂ ² ). Vgl. ķur̃ķis.

Avots: EH I, 708

ur̂ķis Arrasch, C., Dunika, Jürg., Karls., Mesoten, Nigr., Pe̦nkule, PS., Ruj., Salisb., Schujen, Segew., Selg., Siuxt, Widdrisch, Wirginalen, (mit ùr ² ) Prl., (mit ur̂ ) Adsel, Gr.-Buschh., Kr., (mit ur̂ ² ) Bl., Dond., Stenden (in Saikava und Warkl. unbek.),

1) ein Spitzes Stück Holz od. Metall
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 45, Brucken, (mit ur̃) Salis, Wolm.; ein Pfriemen, Griffel Kokn. n. U.; ein Strunk Ronneb.; ein spitzer Stock zum Kartoffelgraben U., Bielenstein Holzb. 486; ein Stückchen Holz zum Zeigen beim Lesen (urķītis) Mag. XIII, 2, 45; eine Stange zum Umrühren des Ofens Grünh., eine Ofengabel U., Brucken, Mitau; Aschenbrödel Biel. n. U.; eine Gabel Manz. Lettus, Mistgabel Elv., Mistforke Bielenstein Holzb. 504; ein Pllug mit ēinem Eisen zum Aufreissen neuen Landes Druw. n. RKr. XVII, 84: krāsns urķis LP. IIl, 40. stādāmie urķi (puļķi) Konv. ² 515, Planzstocke. alā iebāž maisu, izpleš galu, apsprauda ar maziem urķīšiem Upīte Medn. laiki 151. gribēja jau ņemt kādu urķi un tam saduot pa muguru Alm. Kaislību varā 27, iegrūdis mātītei urķi sānuos LP. VI, 529. velns ar savu urķi tâ iekrāvis šim pa nagļem VII, 1050. iet mežā pēc sē̦rmukšju urķiem Etn. II, 123. kad gribējuši mājā vest žagarus vai malku, tad iz meža ārā bruucuot jāsviež atruoceniskis viens urķis mežā 36;

2) wer wühlt, stochert
(z. B. ein Jungschwein Kl. [mit ur̂ ], Stockm. n. Etn. I, 46); ein Wühler, Intrigant U.; einer, der (zur Arbeit) anzuspornen, anzustacheln pflegt Dond.; ein fleissiger (aber schlecht gekleideter Kand. n. Etn. l, 58) Arbeiter Lems. n. U.; ein unruhiger Knabe Stockm. n. Etn. I, 46, Brucken; Schimpfwort Brukken: kurmis - zemes urķis LP. VI, 193. šis saimnieks ir īsts urķis: pie viņa nedabūsi pastāvēt brīvā ne brītiņu Dond. Nebst estn. woŕk "spitzer Pflock; Mistgabet" aus mnd. vorke "Gabel".

Avots: ME IV, 306, 307