Paplašinātā meklēšana

‡ àiztusnis,

1) Asthma, Atemnot
Bers., Schibbėnhof, Sessw.: re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ tam būtu aiztusnis;

2) "ein asthmatischer Mensch"
Bers., Wessen.

Avots: EH I, 60

atkusnis (unter atkusa): auch Ramkau.

Avots: EH I, 151

bļaûsnis, der Schreihals: viņš tāds bļausnis, nevar apklausīties vien Mar. n. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 320

čusnis: auch Siuxt (hier werden auch andere Reptilien so genannt).

Avots: EH I, 297

čusnis, die Schlange Blieden n. Etn. II, 177, RKr. VI, 33.

Avots: ME I, 423

‡ kaûsnis Warkl., Pas. IX, 538 (aus Domopol), = kaûslis.

Avots: EH I, 595

nuokusnis, das Tauwetter: ieradās pilnīgs nuonuksnis RA.

Avots: ME II, 803

rusnis Wolmarshof, = rusma. * rust , zu erschliessen aus nùorust.

Avots: ME III, 564

sausnis,

1): saušņa kuoks Azand. 240;

2): auch Zvirgzdine.

Avots: EH XVI, 461

sausnis,

1) sàusnis ² Gr. - Buschh., ein vertrockneter (noch nicht abgehauener
Gr. - Buschh.) Baum Erlaa n. U.;

2) Plur. saušņi, Passhanf
U.

Avots: ME III, 776

I trusnis Geistershof, = truslis I 2.

Avots: ME IV, 249

II trusnis: "smags, brangs bērns" AP.

Avots: EH II, 699

II trusnis, ein dicker Mensch Wolmarshof: ietrausās kâ trusnis kamanās Wolmarshof.

Avots: ME IV, 249

tusnis, = tuslis, ein dicker, kurzatmiger Mensch Nötk.; ein langsam Arbeitender Stockm.

Avots: ME IV, 273

‡ usnis (n. s.) Iw., = usna; vgl. ušņi.

Avots: EH II, 716

atkàuse, [usnis">atkusnis Trik.], atkausa Burtn., Smilt., das Tauwetter.

Avots: ME I, 165

atkusa, usnis">atkusnis, atkusuonis Naud., atkusis Spr., atkuši Mar. RKr. XV, 105, das Tauwetter: laiks bij atkusnī. aukstums bij pārvērties miglainā atkusnī A. XII, 181. druvas katru reiz atkušņuos pārplūst B. Vēstn. pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis Kaudz. M.

Avots: ME I, 169

‡ atligas Zvirgzdine, = usnis">atkusnis, Tauwetter.

Avots: EH I, 153

gušņa, [gusnis "волчецъ" Treiland Mat., S. 214], gew. der Pl., auch gušņi,

1) Acker- od. Saudistel,
auch cūku gušņi genannt Konv. ¹ 324 (cirsium arvense);

2) carduus crispus Konv. ² 681;

3) ein Kohl von grünem Kraute, der im Frühling gegessen wird.
[Vgl. ušņas, ušņi. Bezzenberger meint BB. XXVII, 178 ¹ : "die Übersetzung "Gänsedistel" verrät die Herkunft von gušņa. Aber es findet sich jetzt guš,ņa auch in Gegenden wie Wolmer, wo der Gänsename nicht mit g- anlautet (wie in guža), weshalb Bezzenbergers Erklärung nicht sicher ist.]

Avots: ME I, 684

pielaidenis "usnis">atkusnis" Vank.

Avots: ME III, 264

sabriêdinât (unter sabriêdêt),

1): riteņus s. Janš. Līgava II, 39, Saikava; ‡

2) zusammenquellen machen, verdichten:
dienā atkusnis, un naktī sabriedināts sniegs jau labprāt nē̦sātu ... zirga pakavu Sārts Str. 49.

Avots: EH II, 398

saplacinât,

1): kuoku var s. (= sasist plakanu) Auleja; platt und zugleich niedriger machen:
(atkusnis) sniega kupe̦nas ... lieliski saplacināja Janš. Dzimtene V, 163 (ähnlich Frauenb. u. a.). ‡ Refl. -tiês "sich zusammenbacken" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 436

sausniene,

1) in folgendem, zur Heilung eines Fieberkranken angewandten Zauberspruch aus
Tirs.: sausniene ārā, mīksniene iekšā! (bei U., unter sausnis, vielleicht fehlerhaft: sausniem ārā, mīksniem iekšā!);

2) eine trockene Stelle
Warkl.

Avots: ME III, 776

sautenis Wid., = usnis">sausnis, ein vertrockneter Baum.

Avots: ME III, 778

V susna Schwanb., usnis">susnis Warkl., = sutņa.

Avots: ME III, 1126

trosnis, ein dicker Mensch W.-Livl. n. U., Nauksch., Renzen; Ruj., Sepkull. Vgl. trusnis II.

Avots: ME IV, 244

tust U. (unter tuost), Adsel, Alswig, Bewershof, Bolwen, Erlaa, Gr.-Buschh., Jürg., Kl., Lennew., Meiran, Nerft, PiIda, Sessw., Sonnaxt, Warkh., Warkl., Wessen, Vīt., Zvirgzdine, Praes. tušu (in Jürg.: tuôšu ² , das eigentlich zu tuost gehört), Praet. tusu, schwer ausatmen, keuchen, stöhnen: ne tuš, ne pūš Br. 207. pārāk re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ ka tam būtu aiztusnis Sessw. tas tuš it kā zem rudzu maisa Blaum. kuo nesa ... brāļi tusdami, rē̦kdami? BW. 25248. tusdama un ste̦nē̦dama viņa gāja pa istabu A. v. J. 1896, S. 332. vepruks tikkuo var pavilkties aiz branguma, tuš vien A. v. J. 1900, S. 366. krūtīs kaut kas tusa Skalbe Kâ es 33. mašīnas tusdamas un e̦lsdamas attīstīja . . . zirgu spē̦kus A. XXI, I75. nuo smagās Marča tušanas spriežuot bij jāduomā, ka Marčs . . . strādā . . . grūtu darbu Vatdis Stabur. b. 8. tie tur stāv, ste̦n un tuž (wohl fehlerhaft fūr tuš) Liev. Brez. un Hav. 152. tusdams un pūzdams kāpis augšā Latvju tautas anekd. IV, 346. Reimwort zu dust I. Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 183 zu an. ƥyss oder ƥausk "Lärm", ahd. dōsōn "tosen"; doch bedeuten die an. Wörter auch "Getümmel", was zu le. tust schlecht passt. Eher nach Büga LM. IV, 444 zu poln. cuch "Gestank" und serb. ćûh "Hauch". An und für sich könnte das u in tust auch die Schwundstufe von ve in tvest (s. dies) sein.

Avots: ME IV, 273, 274

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295