Paplašinātā meklēšana

uzcelt, ‡

5) aufwecken;
hierher gehört das ME. IV, 320 unter

3) gegebene Zitat aus LP. IV, 87; ‡

6) = uzraûdzêt Siuxt: paglabā man raugu, kâ u. alu! ‡

7) rühmen
Frauenb.: viņš sievas radus uzcēla, bet savējuos nuolika. Refl. -tiês,

1): kâ tuo vakaru ielikās gultā, tâ arī vairs neuzcēlās (genas nicht mehr)
Janš. Dzimtene II, 205;

2): kuolīdz tī stacija radās, ir Maduona (der Name M.)
ar uzcēlēs Saikava; ‡

3) unversehens (hin)aufgehoben werden
Kaltenbr.: cita pele labībā net uz ve̦zuma uzceļas ar klēpi.

Avots: EH II, 719

uzcelˆt (li. užkélti "heraufheben"),

1) in die Hohe heben
U., aufheben: uzcelt papīru nuo grīdas. uzcelt bļuodu uz galda;

2) aufrichten, errichten, aufbauen
U.; kuo pa dienu uzcē̦luši (vom Bau einer Kirche gesagt), tuo par naktl nuoārdījls LP. VII, 358. gariņi nuogremdē uzce̦ltuo baznīcu 376;

3) (in ein Amt) einsetzen
(gew. iecelt): Pleša tika par ķēnīnu uzce̦lts Pas. II, 79 (aus Walk). uzcels vēl man ķēniņu! LP. IV, 87;

4) (etwas) aufbringen
U.: viņa tā vārda uzcēlēja, sie hat den Namen (das Wort) aufgebracht U. dziesmu dej ... neturiet ienaidiņu! ne tā mana uzcelšana (izsmiešana), tā senēja ve̦ca tiesa BW. 958. Refl. -tiês,

1) sich erheben, aufstehen:
uzcelties nuo krē̦sla, nuo galda, nuo gultas, nuo miega;

2) aufkommen:
autam zūduot uzcēlās ce̦pures RKr. XVI, 187. paltrakiem nuozūduot uzcēlās zakraki XVII, 30. Subst. uzcelˆšanâs, die Auferstehung.

Kļūdu labojums:
BW. 958. = BW. 958; 5) aufwecken: uzcels man vēl ķēniņu LP. IV, 87
jāizmet (zu streichen) fraze no LP. IV, 87.

Avots: ME IV, 320

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6

atsìet, ‡

3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡

4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,

a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",

b) = a. zirgam galvu (unter 2); ‡

5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,

1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.

Avots: EH I, 165

ìeplêst, tr., einreissen, einen Riss tun: bikses, svārkus; ieplēst kādam ādu od. ādā, das Fell gerben; glāb vien kaķi nuo nāves, viņš tev ieplēsīs ruokā. Refl. - tiês, sich verletzen: visi, kas viņu grib uzcelt, ieplēsīsies Zach. 12, 3. Subst. ìeplê̦sums, der Riss, das Eingerissene.

Avots: ME II, 52

‡ izčiknît, mühsam herausziehen Saikava: i. ve̦zumu nuo dūksts: i. mietu: Refl. -tiês, sich eine Zeitlang um etwas steifen (bemühen) Saikava: labu laiku izčiknījuos ap nastu, gribē̦dams tuo uzcelt uz ple̦ca, bet nevarēju.

Avots: EH I, 439

kūkņâtiês, -ãjuôs, sich bemühen aufzustehen: pāršautais suns laizīja savas asinis ; viņš kūkņājās uzcelties, bet nevarēja B. Vēstn. ; [kũkņâtiês N. - Peb. "saumselig sein, trödeln".] Zu kukņâtiês.

Avots: ME II, 333

*pirmmiedze (unter pirmmiedzis): pirmmiedzē cilvē̦ku nevar muodināt Pas. XIV, 211. nuo pirmmiedzes cilvē̦ku bij grūti uzcelt Jauns. J. un v. 329. In Līvāni und Nautrēni dafür das plur. t. pir̂mmìedzes.

Avots: EH XIII, 238

saraitît: s. (= uzcelt) snātini līdz ceļiem Auleja (mit ài ² ).

Avots: EH XVI, 440

sê̦du, sê̦dus, Adv., sitzend U.: sē̦du celt, uzcelt, sitzend erheben, sitzend hinsteilen U. sē̦du celties, sich zum Sitzen erheben U. arī bērniņa mātei jāapģērbjas kâ baznīcniecei un jāsēd gultā sē̦dus BW. I, S. 192. kas jūs dīda, sveši ļaud[i]s, ka jūs sē̦du nesēdiet? BW. 20837. tik es sē̦dus (Var.: sē̦du) neatkritu, pēc ābuola skatuoties 10841. vārdus pusmiegā sadzirdējis, uzlēca sē̦dus LP. V, 199. uz zirgu sē̦dus Etn. II, 82. uz maura re̦dz studentus, gan . . . gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb. Luomi 146. spaiņa nevajaga atstāt sē̦dus, bet apgāztu LP. V, 56.

Avots: ME III, 824

skañste U., skansts, -s, Dr., Pl. skanstis U.,

1) die Schanze
U., Ronneb., Smilt., die Befestigung, Festung: skanstes kalns K. Müller, Befestigungsburg. zemes shansis, die Erdschanze Dr. viņi mēdza uzcelt skanstes uz ratiem MWM. VI, 134. vilcis milzu lielgabalus uz skanstīm Kaudz. Jaunie mėrn. laiki I, 42;

2) skansts "maza būdiņa kūtī ar griestu lūku, pa kuo nuogāž būdiņā sienu luopiem" Rothof. Vgl. skance und zum Lautlichen etwa alcers: alste̦rs.

Avots: ME III, 871, 872

‡ treĩpuļuôt Iw., = streipuļuôt: žūpas treipuļuoja nuo viena galda uz uotru Veldre Dēli un meitas 71. guovs ... treipuļuo uz pakaļas kājām un nevar uzcelties Pēt. Av. II, īp. pielik., S. 5.

Avots: EH II, 692

uz,- Präfix,



a) in nominalen Zusammensetzungen:

1) auf Verbindung mit der tegierten Kasusform beruhend: uzacis, Augenbrauen,
uzplecis, Schulterstück am Hemde, uzpurns, Maulkorb u. a.;

2) attributiv: uzkaudze, Aufhäufung über dem Mass,
uzpilns, übervoll u. a.;

3) deverbativ: uzdziras, eine Zeremonie während der Hochzeitsfeier,
uzkalas, ein Bogen im Schlitten, auf dem der Schlittenkorb ruht;

b) in verbalen Zusammensetzungen, bedeutend

1) eine Bewegung nach oben, "hinauf-":
uzkāpt, hinaufsteigen, uzskriet, hinauflaufen. uzklibuoja ... egles galiņā BW. 2344, uzlien... uozuolā LP. I, 15. spainis ... uzspŗāgst gaisā 111. Hierher auch Verba wie uzaugt, auf Wachsen, uzcelt, aufbauen, uzkur(inā)t, (Feuer) anmachen, uzpampt, aufschwellen, uzziedêt, aufblühen u. a.;

2) eine (vollendete) Bewegung auf die (oder zur) Oberfläche eines Gegenstandes:
tuo uzmaucu liepas ce̦lmam BW. 2221, 8 var. uzvelc (Var.: apvelc) man baltu kre̦klu! 3281. bē̦rnu uz mieta uztupinājis LP. I, 90. tie tev... uzmāksies 6;

3) 'hinzu-, dazu':
jau bij sūra rutku šķēle; vēl uzbēra (Var.: dabēra, piebēra) sinepītes BW. 4426;

4) die Richtung bei Verben, die "schauen, horchen, sagen, fragen" u. ähnl. bedeuten:
uzrunāt, anreden, uzsaukt, zurufen, uzskatît, ansehen. Vgl. Le. Gr. §§ 577-8.

Avots: ME IV, 314

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. ² 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene ² I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363

‡ uztraust, mühsam auf etwas hinaufbewegen: ve̦ctē̦vs uztrausa gurnu ratu malai Sārts Dravas san 182. Refl. -tiês (s. ME. IV, 393): u. uz istabas augšas Jauns. Augšz. 4; "uzcelties" (mit aû ² ) AP.

Avots: EH II, 737

žulgt, žulgstu, žulgu,

1) weichen, einweichen
(?) U.;

2) intr., weichen, aufweichen, im Wasser weich werden
Spr., Bers., Kalz., Kreuzb., Lubn., Meiran, Odensee, Vīt., (mit ùl ) AP., (mit ulˆ ) Gr. - Buschh., Jürg., Kr.; "uzcelties">mīkstam uzcelties" Wessen: veļa baļļā žulga ve̦se̦lu nedē̦ļu AP. pastalas žulgst ūdenī Jürg. zābaki žulgst Odensee. iemetu ūdenī, lai žulgst Vīt. ganam jāžulgst rudens lietū Kalz. cik ilgi žulgsi tamā mārkā? Gr. - Buschh. tur tie kuoki vēl tagad žulgst ebenda;

3) schwellen, quellen in Feuchtigkeit, aufdunsen
Wessen, (mit ulˆ ) Lis. n. FBR. I, 32;

4) trocknen
(intr.) Gr. - Buschh. (mit ulˆ): peļķe karstā laikā ātri žulgst Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 830