ujât,
-ãju,1) auch
ujinât Peb. Und Westlivl. (Salis) n. U., Ruj., Salisb., Segew., Widdrisch,
= uijât 1,
(andern Hirten) zurufen, uja! rufen: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas . . . neujās, neļīlās Janš. Mežv. ļ. I, 182.
ņēmuos vēl labi ujāt un kaunināt, līdz. . . abi (vilki) palika . . . sēduot 199.
"uja, pagāns! uja, bezkauņa!" kliedza Paula, un uotra meita ujināja tâ, ka viss mežs skanēja Veselis Saules kapsēta 7.
(bērns) sit plaukstas un ujināt ujiua Latv.
e̦glājā skanēja klaigas, ujināšana Veselis Saules kapsēta 6.
iesākās uzdzīve ar dziesmam, ujināšanu un līksmu auruošanu Daugava I. 432;
2) hunzen, schimpfen, heruntermachen Katzd.:
ujā kâ suni. viņa tās dažādi sunīja, ujāja, rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476.
Avots: ME IV,
296