Paplašinātā meklēšana

uznãkt,

4): lielskungs uznāks ("pienāks, atradīs") un nuoķīlās mūs Linden in Kurl.;

5): dažreiz be̦rnam uznāk kādi zuobiņi priekš gada Orellen. ciemiņš uznāca uz pašas pusdienas Ramkau.

Avots: EH II, 729

uznãkt,

1) kommend auf etw. gelangen, herauf-, hinaufkommen:
apmaldījās kēniņš un uznāca uz tuo vietu, kur.., Pas, IV, 488. uznāc augšā!

2) aufkommen (von Saaten)
U.: sējumi bij... labi uznākuši A. XI, 37. dārzi nuopuostīti,... viss, kas uznācis, nuomīņāts LP. IV, 75;

3) aufkommen, aufziehen (von Wolken, Regen, Gewitter)
U.: lietus bij jau uznācis LP. VII, 474. uznāca vakars Dīcm. pas, v. I, 72;

4) aufkommen, über einen kommen:
ļaudīm... uznācis ciets miegs LP. IV, 105. Sprw.: uznāk kâ miegs Birk. Sakāmv. 115. zē̦nam uznāca garš laiks LP, III, 95. vecenei uznākušas šķāvas IV, 37. man uznāk skaists duomu sapnis Vēr. II, 136;

5) sich einstellen:
tad uznāca cīkstē̦tājies I Sam. 17, 23. ķēvei uznācis kumeļš Poruk V, 301;

6) zu Leibe gehen
U.;

7) in den Sinn kommen.
Refl. -tiês, = uznãkt 4: tirpuoņi viņam uznācās MWM. VII, 900.

Avots: ME IV, 362

‡ cupa "?": graudiņi, uz ... (ābuoliņa sakņu) cupām (= čupām?) uzkrituši, neuznāktu Klapmeyer 1789, S. 111.

Avots: EH I, 280

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680

II krikš(ķ)is,

1) der Weinerliche, Krächzende:
liepiņa līguo, krikškītis krikšķ RKr. VII, 142,2;

2) die Weinerlichkeit:
tad man sāk uznākt tādi lē̦ni, paklusi krikšķi Dok. A.

Avots: ME II, 278

II krikš(ķ)is,

1) der Weinerliche, Krächzende:
liepiņa līguo, krikškītis krikšķ RKr. VII, 142,2;

2) die Weinerlichkeit:
tad man sāk uznākt tādi lē̦ni, paklusi krikšķi Dok. A.

Avots: ME II, 278

‡ kupeņuôt Orellen, in Haufen zusammengeweht werden (vom Schnee): rau, kâ kupeņuo! var uznākt lietus.

Avots: EH I, 676

‡ nùodviest "?": nāve ve̦cam, sirgstuošam cilvē̦kam. sevišķi kas jau tâ nuodviesis kâ viņa, varuot uznākt it negaiduot Javš. Mežv. ļ. II, 544. Aus li. nudvė˜sti (mit žem. ie < ė) "nuovājēt"?

Avots: EH II, 42

saguodêt, tr.,

1) tüchtig bewirten:
kad panāksnieki taisās atpakaļ uz brūtes mājām, šī viņus vēl krietni saguodē RKr. XVI, 261;

2) auch saguodît, saguodinât, weglegen, wegräumen, zusammenraffen, einheimsen:
saguôdē ² traukus! Ahs. labība nuo laukiem jau saguôdē̦ta ² (saguôdināta ² Dond., Sassm.) ebenda. kad tik neuznāktu lietus, dabūtu saguodēt (auch: saguodīt) jel tuo sienu Naud. aizgājis vagaram parunāt vīrus un zirgus, kuo lieluo kaudzi saguodēt LP. V, 231. kamē̦r lieluo naudas kaudzi saguodīja IV, 161. mežsargs saguodījis naudu un palicis bagāts vīrs VI, 226. ne˙viena trauka nav, kur kāpuostus saguodīt VI, 899;

3) viel rühmen:
saguôdē̦ta ² mātes meita Dunika. Refl. saguodîtiês, sich ausschmücken, aufputzen: ir raibi saguodījies muodes ģeķu uzvalkā MWM. VI, 438.

Avots: ME II, 633, 634

šãviêns, (ostle.) šāvienis, šāvenis,

1) ein Schuss:
es nuošāvu šāvienā (Var.: šāvenī, šāvenē) piecas.., žagatītes BW. 31382. še tev šāviens, pašam rāviens RKr. VI, sak. v. 715. baidīja ar šāvieni traucē̦tājus Pas. I, 165 (aus Preili). tas tev bij kâ plintes šāviens nuo ratiem ārā Alm. Meitene no sv. 102. nuometīsies pa šāvienam (schussgerecht) kuokuos LP. V, 139;

2) ein Guss:
kad tagad uznāktu labs šāviens lietus Janš. Dzimtene ² 1. 45.

Avots: ME IV, 13

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt ² Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124

viedêt -u od. -ẽju, -ẽju sehen, Sehvermögen besitzen Kremon n. U., Gr.-Würzau, Kurmene, Salwen, (mit iê ) Selsau, Setzen, (mit iẽ ) Bauske, Nigr., (mit ìe ² ) Golg., Warkh., (mit iê ² ) Segewold; mit Mühe sehen, wahrnehmen Golg., Salgaln, (mit iẽ ) Serbigal; "skatīties" (?) Gr.-Würzau, Salwen; "izzināt, ģist". Nerft: es vēl varu drusku viedēt (sagt ein alter Mensch mit schwachem Sehvermögen) Spr. svīda gaismiņa; nu jau varēja drusku viedēt ceļu Golg. gaisa kuģis gāja tik augstu, ka tik knapi varēja viedēt Salgaln. vilnaines rakstu krāsas tâ izdzisušas, ka zaļuo grūti viedēt ebenda. cik acis vien vied Plūd. Uz saul. tāli 10. vārpu jūrai... gala ne viedēt..., ne redzēt R.Ērglis Pel. bar. vectēvi 173, ja viņš ietu stāvus, tad viņa tē̦ls būtu pret luogu viedējams Janš. Līgava I, 38. nuo tumšajām... mākuoņām bija viedējams, ka.., var uznākt... lietus gāziens Dzimtene V, 59. jaunajam nuo sejas viedējams, ka padoma viņam... netrūkst Bandavā I, 32. Part. praes. pass. viedams, sichtbar, wahrnehmbar MWM. VII, 572, XI, 210, Dr.; (fig.) bedeutend: tē̦ls vienmē̦r viedamāks riežas Vēr. 131. ieduomās viedams Jauns. III, 64. dziesmās viedamu vietu ieņe̦m dabas elements Plūd. Llv. II, 183. viedamas pē̦das 66. Subst. viedêjums, Wahrnehmung (?): viņa skrēja... uz tuo pusi, uz kuru pēc viņas viedējuma bija duomājamas... sudmalas Janš. Dzimtene IV,66. Nebst vidêt

I, veĩds, vīdêt

I zu li. išvýsti "erblicken", (alt) veizdi "sieh!", pavidalas, vaidas, "Erscheinung", apr. widdai "sah", waidinna "(sie) zeigen", waisei "du weisst", stawīds "ein solcher", weydulis, "Augapfel", serb. vȉdjeti, lat. vidēre, "sehen", got. witan beobachten", wait, aksl. vědě ai. vēda, gr. οῖδα, arm. gitem, ir. rofetar "ich weiss", got. fairweitjan "umherspähen", ir. adfiadat "sie verkünden", gr. εἴδομαι, "erscheine", ἰδεῖν "erblicken", av. vista "bekannt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 338 und 357 f., Walde Vrgl. Wrtb.,236ff.

Avots: ME IV, 652, 653