Paplašinātā meklēšana

uzrunât,

1) anreden
U.: lapsa ve̦lnus tâ uzrunā LP. VII, 488. vai nevaruot visi... par kalpiem līgt? tâ kungs uzrunā IV, 219. ar "eminenci" uzrunā... kardinālus Konv. ² 839;

2) werbend anreden, (um die Hand) anhalten:
brūti uzrunāt BW. IlI, 1, S. 86. visas meitas... jau nuo tevis uzrunātas BW. 12397 var.;

3) zusprechend, zuredend bewegen (überreden):
muļķis uzrunāja... brāļus nuoiet... uz... kruogu Pas. II, 445;

4) mahnend anreden:
tē̦vs sāk uzrunāt, par kuo tâ vajaguot darīt Daugava v. J. 1928, S. 318. Refl. -tiês, einander anreden: viņi uzrunājās ar "tu" Vēr. Il, 1194.

Avots: ME IV, 374

mutaîns, mundfertig, redselig: kad precinieku labi mutaini gāja meitu uzrunāt... Konv. ² 3288.

Avots: ME II, 673

uz,- Präfix,



a) in nominalen Zusammensetzungen:

1) auf Verbindung mit der tegierten Kasusform beruhend: uzacis, Augenbrauen,
uzplecis, Schulterstück am Hemde, uzpurns, Maulkorb u. a.;

2) attributiv: uzkaudze, Aufhäufung über dem Mass,
uzpilns, übervoll u. a.;

3) deverbativ: uzdziras, eine Zeremonie während der Hochzeitsfeier,
uzkalas, ein Bogen im Schlitten, auf dem der Schlittenkorb ruht;

b) in verbalen Zusammensetzungen, bedeutend

1) eine Bewegung nach oben, "hinauf-":
uzkāpt, hinaufsteigen, uzskriet, hinauflaufen. uzklibuoja ... egles galiņā BW. 2344, uzlien... uozuolā LP. I, 15. spainis ... uzspŗāgst gaisā 111. Hierher auch Verba wie uzaugt, auf Wachsen, uzcelt, aufbauen, uzkur(inā)t, (Feuer) anmachen, uzpampt, aufschwellen, uzziedêt, aufblühen u. a.;

2) eine (vollendete) Bewegung auf die (oder zur) Oberfläche eines Gegenstandes:
tuo uzmaucu liepas ce̦lmam BW. 2221, 8 var. uzvelc (Var.: apvelc) man baltu kre̦klu! 3281. bē̦rnu uz mieta uztupinājis LP. I, 90. tie tev... uzmāksies 6;

3) 'hinzu-, dazu':
jau bij sūra rutku šķēle; vēl uzbēra (Var.: dabēra, piebēra) sinepītes BW. 4426;

4) die Richtung bei Verben, die "schauen, horchen, sagen, fragen" u. ähnl. bedeuten:
uzrunāt, anreden, uzsaukt, zurufen, uzskatît, ansehen. Vgl. Le. Gr. §§ 577-8.

Avots: ME IV, 314

I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),

1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;

2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene ² II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;

3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;

4) tadeln, verschmähen
U.;

5) "sveicināt" Warkl.;

6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,

1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;

2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;

3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;

4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."

Avots: ME IV, 678, 679

I zĩdene Ahs., Frauenb., ein seidenes Kopftuch Wid., N. - Bartau: braucuot un ejuot... sēja vēl virsū (d. h. über die Haube) drānu (zīdeni...) RKr. XVII, 29. uzrunātāja uzdeva uz ruoku, kad ve̦cāki meitu neliedza, pre̦camuo drānu (... zīdeni) XVI, 70. tē̦vs nuopirka mātei lielu zīdeni Ahs. n. RKr. XVII, 65. dabūsi galvas zīdeni Janš. Prec. viesulis 81.

Avots: ME IV, 731