Paplašinātā meklēšana

viênmẽ̦r: es v. tâ e̦su darījis Dunika. vien˙mẽ̦r (im Affekt gesprochen) viņš man tuo pārme̦t ebenda.

Avots: EH II, 796

viênmẽ̦r, viēnmē̦ru Zbiór XVIII, 248, Adv., = viênumẽ̦r.

Avots: ME IV, 661

viênmērẽjs Ar., fortwährend geschehend.

Avots: ME IV, 661

viênmērĩba,* die Gleichmässigkeit: ievē̦ruos vajadzīguo kārtību un vienmērību Mazvērs. Lopkopība III, 120,

Avots: ME IV, 661

viênmẽrîgs, gleichmässig: vienmērīga zušana nav pirmā galā nuomanāma Kaudz. M. 62. gruožu vienmērīgi raustīdams 32. vienmērīgais, ieapaļais vaigs Lautb. Lomi 196. vienmērīgais iekalns 75.

Avots: ME IV, 661

viênmẽ̦rt Stenden, = viênmẽ̦r.

Avots: ME IV, 661

atķert, tr.,

1) ergreifend öffnen:
durvis tas nevarēja atķert RA.;

2) einen Gegengriff machen, heilen:
pārēšanuos var vislabāki atķert ar gavēšanu Konv. ² 3020, 3323;

3) auf etw. kommen, verfallen, sich erinnern:
viņa vārds tev mēles galā, tik nevari tuo atķert A. XVIII, 2; Kaudz. M. Refl. -tiês, inne werden, begreifen, sich besinnen, Rat finden: māte tūlīn atķērās Vēr. II, 190. vienmēr viņš pratīs izgruozīties un labi atķerties tā vārduos, kā darbuos JK.

Avots: ME I, 170

atņēmiens, die Weg-, Entgegennahme, die Wiederholung: grieze vienmērīguos atņēmienuos tarkšķina savas pāri nuotes Plūd. atņēmieniem, zu wiederholten Malen, stossweise: vējiņš atņēmieniem iešalcās kuokuos A. XV, 2, 123. vāveres asie nadziņi atņēmieniem nuočaukstēja uz augšu A. XV, 2, 174.

Avots: ME I, 180

I birkšķis, jem., der immer die Kohle von dem brennenden Pregel abstösst: tu tik esi tāds birkšķis, saka uz skala turē̦tāju, kas vienmēr nuobirkšķina uogli, ka skals nevar labi iedegties Dond.

Avots: ME I, 298

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

mãt [Ruj., C., Bauske, Wandsen] (li. móti), mãju, [mât Kr., Lis., Kl., Bers., N. - Peb., Arrasch], winken: sauc bāliņš, māj ar ruoku: nāc, māsiņa, atpakaļ! BW. 13585. jauni prieki tev mās A. XX, 869. māt ar acīm J. Allunan. ... vienmērīgi un spēcīgi mādams ar aiŗiem pa ūdeni (die Ruder schwingend) Goŗkijs 41. Refl. -tiês, gestikulieren (ohne dabei zu sprechen): piedzē̦rušie, uz ceļa šķirdamies, ilgu laiku visādi mājās Tirs. n. RKr. XVII, 68. [Zu Slav. majati "winken", s. Berneker Wrtb. II, 7 und Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 586, 587

mazbrãlĩtis, der kleine Bruder: šūpuoļa līksts čīkst vienmērīgi, Anniņai mazbrālīti miegā ielīguojuot MWM. VIII, 241.

Avots: ME II, 571

‡ pagultne Ar. "plata, pagaŗa, nevienmērīga ieleja".

Avots: EH II, 135

rã˙mĩtiņãm, rāmītim Wid., Adv., ganz leise, zahm, ganz langsam: tik pēc kāda laika rā˙mītiņām sākuši kustēties uz priekšu JK. tikai rā˙mītiņām zinātniekiem atdarījās acis MWM. gadiņi aiztecēja, lai gan rā˙mītiņām LA. rā˙mītiņām, bet vienmērīgi pamazinuot naudas gabalu svaru Antrōp. II, 99. ģeōmetrijas pirmie sākumi rā˙mītiņām izstrādājās zemes mērītāju darbā III, 12.

Avots: ME III, 496

riêvaîns Nötk. u. a., riẽvains Nigr., C., mit Falten, Furchen versehen, runzelig, schrammig, streifig, narbig: rievaini ragi Stari II, 581. rievains speķis MWM. VIII, 282. rievaina mute U. rievainajā, sastrādātajā ruokā A. XX, 651. pamazām sāka viļņi pazaudēt savu vienmērīguo apaļumu un metās rievaini Alm. lielgabalus ar rievainu stuobra iekšpusi Konv. 1489. klinšu rievainās pieres Vēr. II, 267.

Avots: ME III, 550, 551

šņakstêt, -u, -ẽju, Schallverbum, den Lärm des Schneidens (mit der Schneiderschere Allend. n. U.) verursachen, klirren, knirschen; schmatzen (vom Vieh) U.; vom Schall, der beim Essen von etwas Hartem hörbar ist Dond., Lennew.: izkaptīm.., griêžuot, čirkstuot un šņakstuot Janš. Bandavā II, 95. vienmērīgi šņakstēja pļāvēju izkaptis A. XX, 860. sākuši kauties, ka zuobe̦ni vien šņakstējuši Krišs Laksts 10. arkls ... šņakstē̦dams rāva .. krūmiņu saknes J. Veselis Trīs laimes. šņakstēja . . . cirvis Aus. I, 60, Bers. bij dzirdams ..., kâ šņakstēja Mārtiņa zuobi A. XX, 119. zuosis ēda pa miežiem, ka šņakstēja vien Dond. luopi ē̦d, ka šņakst vien U., AP., N.-Peb. (ähnlich Pas. VI, 19). vilki un lāči gājuši pa mežu, ka tik šņakstējis vien Upīte Medn. laiki 13. lietus līst, ka šņakst vien Dr. aizšaujamais šņakstē̦dams aizkrita A. XX, 136. visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM. VII, 817. Refl. -tiês, = šņakstêt: runcis žurku kuoda, zuobi vien šņakstējas BW. 33381.

Avots: ME IV, 90, 91

tecinât,

1): auch Ramkau, Saikava, Salis u. a.;

2): auch Pilda, Ramkau, Saikava, Salis u. a.; tecināju zuobineņu Tdz. 52955;

3): t. brūklenes BielU., Strickbeeren nachreifen lassen
(ähnlich in Siuxt);

4): pircējs tecina (liek vienmērīgi, ne sevišķi ātri skriet) zirgu, izmēginādams, vai tas ve̦se̦ls uz kājām Frauenb.; ‡

11) langsam (im Wasser) gleiten
(?): ja kuģim izme̦t e̦nkuru un tā zari cieši neieduŗas jūŗas dibe̦nā, bet kuģis, vēja ne̦sts, lē̦nām slīd uz priekša, tad saka, ka kugis "tecina" Salis. Refl. -tiês, ‡

2) sich schleifen lassen
Saikava: zirkles negrib lāgā t; ‡

3) mit Absicht kurze Schritte machen
(?): viņš tuo pagaidīja, paņēma aiz ruokas un gāja lē̦nāk, tecinādamies pats līdz meitenes ... suolīšiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 252.

Avots: EH II, 672