tuviniẽks U.,
tuveniẽks C., Nigr., R. Kam. 126; MWM. V1, 31 (f.
-niẽce), wer sich in der Nähe befindet, in der Nähe wohnhaft ist; ein Nahestehender, ein Verwandter U.:
dzinēji, kuriem bija tāļāku mājas, sāka duoties nuo vakara puses un tuvinieki nuo rīta... pruojām Lautb. Luomi 183.
(tirgu) nelaidīs ne˙viens tuvinieks garām Vēr. II, 1299.
vientulis, kam nebija ne radu, nei ar tuvinieku Krilova pas. 54.
nelaiķa tuvinieki BW. III, 3, S. 861; A. Xl, 741.
vienprātība tuvinieku starpā A. v. J. 1900, S. 883.
Avots: ME IV,
276