Paplašinātā meklēšana

apzèltît, auch apze̦ltuôt, tr., vergolden: un viņš namu, baļķus, stabus un... durvis apzè̦ltīja II Chron. 3, 7. dzīves šausmas apzeltīt ar dzeju Asp. uozuoliņa laivu taisa, abi gali apze̦ltuoti BW. 30684, 4.

Avots: ME I, 137

I dzelˆtît ² , ‡

2) vergolden
Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 353

[I dzelˆtît ² Ruj., gelb färben.]

Avots: ME I, 542

II dzelˆtît,

1) stechen:
auch (rnit el˜ ) AP.

Avots: EH I, 353

II dzelˆtît [Bers.], -īju, stechen: dzeltīs tevi Jāņu bē̦rni smalkajām nātrītēm BW. 32582. [nātres dzeltī Bers. - In AP. bedeute es: prügeln.]

Avots: ME I, 542

[ìedzeltît AP., ein wenig durchprügeln.]

Avots: ME II, 13

‡ II ìedzelˆtît AP., Lös:, Ludsen, gelb werden lassen (durch schlechtes Waschen): jūs e̦sat veļu iedzeltījušas.

Avots: EH I, 511

ìezèltît, intr., Hiebe versetzen, prügeln: krekliņu pacēlis, labi tam iezeltīja Dok. A. [Vgl. iezaltēt.]

Avots: ME II, 91

izzeltît, vergolden; mit Gold ausschmücken: tie ir tie ze̦lta audi, kas izzeltī Akurāte̦ra " Deguošuo salu " Druva I, 1411.

Avots: ME I, 831

‡ nùodzel˜tît AP., = nùodzeltinât 1.

Avots: EH II, 42

nùozèltît: kas tev ruokas stilbus nuozeltīja? Pas. III, 177.

Avots: EH II, 108

nùozèltît, tr., vergolden: saules nuozeltītās debesis JR. V, 80.

Avots: ME II, 890

pazèltît: pazeltīts āzis Pas. XII, 264 (aus Asūne).

Avots: EH XIII, 192

‡ sadzel˜tît AP., = sadzelˆdêt 1 (?): dzeltenes sadzeltījušas kājas.

Avots: EH XVI, 406

I sazèltît, (vieles) vergolden: s. daudz riekstu Arrasch.

Avots: ME III, 795

II sazeltît,

1) verprügeln;

2) bösen Leumund machen:
par tevi tur tâ sazeltīja, ka tur tu vairs nevari rādīties Gr. - Buschhof;

3) abktissen:
sazeltīja gan viņam ruoku, bet ne˙kas neiznāca Golg.

Avots: ME III, 795

uzzeltît,

3): auch Bers., Kalz., Lubn., Saikava.

Avots: EH II, 739

uzzeltît,

1) auf etw. vergolden, golden anstreichen:
uz izkārtnes (uz grāmatas vāka) uzzeltīti skaisti burti;

2) von neuem vergolden: bildes rāmi nuo jauna uzzeltīt;

3) Schläge versetzen:
uzzeltīt kam pa muguru Bauske;

4) = uzbučuôt: uzzeltīt kam uz ruokas Golg.

Avots: ME IV, 400, 401

zèltît, -ĩju,

1) vergolden
U., Bers., Dweeten, Kalzenau, Lubn., Meiran, PS., Selb. u. a.: tie jau ir tik zeltīti, bet ne ze̦lta gre̦dze̦ni Vīt. bez zeltīta gredzēniņa RKr. XVI, 77;

2) prügeln, schlagen
Bauske, Bers., Drosth., Jürg., Kalnemois, Kalzenau, Lappier, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Selsau, Sessau, Smilten, Stomersee: sāka viņu zeltīt Jürg. kučiers sācis ar pātagu zeltīt... zirgu Pas. IV, 162 (aus Smilt.);

3) küssen:
zeltīt cienīgtē̦vam ruoku Golg.;

4) schmähen, schimpfen
Drosth.;

5) trocknen, dörren (Strömlinge, sodass sie glänzen)
Lennew. Refl. -tiês, golden leuchten: pirmajā lapas pusē... zeltījās... svētība Austriņš Nopūtas vējā 129.

Avots: ME IV, 705

zeltīte "?": pirksim ze̦lta gredzentiņu deviņām zeltītēm BW. 5702, 4.

Avots: ME IV, 705

atdziêdât [li. atgiedóti],

1) entgegensingen:
viņpus Daugaviņas sudrabuoti gaiļi dzied; šai pusē atdziedāja pazeltīta lakstīgala;

2) wegsingen, singend beseitigen, singend herbeilocken:
kurluma slimību atdziedāt LP. VI, 948.

Avots: ME I, 157

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

ìezaltêt, tr., prügeln: ņem tik kādu vicu un iezaltē krietni Naud. [Vgl. iezeltīt.]

Avots: ME II, 90

I krũza: auch Dunika, Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt: dižā k. nemazgāta BW. 31147. zeltītā krūziņā 30281.

Avots: EH I, 663

lakstagi, das Schulterstück am Hemde: nuo Krīzburgas kre̦klu vedu zeltītiem lakstagiem BW. 5852 [aus Jummurdehn]. Vgl. lāstaugi.

Avots: ME II, 416

làse PS., [Neuenb.], lãse C., [lâse Serbigal, Kr.], lâse ² Kand., [Līn.], n. U. auch lāsa, lase Smilt., Bers., Lub., Demin. auch lãpstiņa,

1) [lase Lis., Kl., Drosth., N. - Peb., Warkl., Ruj., Wolm., Bers., lâse ² Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Arrasch, Jürg., Salis, Lautb., lâse Trik., làse Wolmarshof (hier ûdens làses neben piena lase)], eine geringe quantität einer Flüssigkeit:
uz tā mana kumeliņa ūdens (Var.: lietus) lāse nestāvēja. alus, piena, vīna, zupas lāse. šņabi dzeŗuot mē̦dz teikt: dievas svētī pirmuo lāsīti Etn. II, 185. lāsīte kaulu nemaitā. kāvās kâ lauvas līdz beidzamai asins lāsei Aus. [ļaudis ir kâ kāda lāsa vienā spannī Glück Jesaias 40, 15];

2) ein durch die Färbung sich unterscheidender Fleck, Punkt, der Sprebkel, Tupf
[lâse ² Ruj., lãsa Nigr.]: bērītis, mans kumeliņš, sudrabiņa lāsītēm (Var.: lāstiņām) BW. 15912. visi tavi (lakstīgalas) spārnu gali zeltītām lāsītēm bW. 2496. brālīt [i] s man kurpes šuva zeltītām lāsītēm BW. piel. ² 5070. Zu li. lãšas "Tropfen" [und vielleicht (s. jedoch auch le. lāpsa II) r. ласа "Fleck von länglicher Form", s. Berneker Wrtb. I, 691; Petersson Heterokl. 199 stellt hierher auch ai. lаš̍а-ḥ "Gummi, Harz".]

Avots: ME II, 441

liêlsàišķis: apzeltītus lielsaišķīšus (Var.: prievitinus) BW. 34039, 5 var.

Avots: EH I, 755

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

meņ̃ģêt, -ẽju,

1) tr., mengen (hieraus entlehnt), wühlen:
suns sācis pa lādes virsu meņģēt nuo viena gala uz uotru (wiederholt: mīdījis lādes virsu) LP. VI, 226. kuo tas mans kumeliņš meņģē (Var.: dīžā, izmīs) tavu sē̦tsvidiņu? BW. 12710, 2;

2) intr., spielen
[Salis], scherzen Glück Psalm 104, 26, L.: [es meņģēju vien, nu viņš jau sāk raudāt. ar meņģēšanu tuo nepadarīs, - tas maksā darbu Agel. n. U.] Dafür gew. das Refl. -tiês, spielen, scherzen, Mutwillen treiben, sich herumbalgen: suns ar suni meņģējas Lems., Laud., Ulpisch, Ruhtern, [Salis, Trik.]. Pridis rej un kauc ar kuce̦nu meņģē̦damies Neik. [saule raidīja pa luogiem spuožus ze̦lta starus, kuŗuos zeltītie putekļi jaucās un meņģējās De̦glavs Rīga II, 1, 170.] kam tie bē̦ri kumeliņi pa apluoku slaistījās (Var.: meņģējās) BW. 27712. aiziedami ganiņuos (puiši) ar meitām meņģējās (Var.: viļājās, spēlējās) 1385. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani meņģējās (Var.: knakstījās) 29476. es ar savu līgaviņu aiz kubula meņģējuos 19481. Jāņa tē̦va pagalmā div [i] Laimiņas meņģējas 32632. [In der Bed. 2 aus liv. mäṅg od. estn. mäṅgama "spielen."]

Avots: ME II, 602

nâtene Spr., nâtne, [Pl. nātnes Bielenstein Holzb. 375],

1) die Leinwand, das Leinenzeug;

2) eine leinene Weiberdecke
L., BW. 7650; ein leinener Weiberrock: nuolpīsuse nātenīte (Var.: nuoplīsuši lindraciņi) BW. 23623. būs manā pūriņā pazeltīta nātenīte (Var.: pazeltīti gabaliņi) 28338, 9. tās nātnītes me̦klē̦dama sudrabiņa ieluokiem 7650. nāte̦nas, leinene Fusstücher der Männer Lems. n. U.

Avots: ME II, 702

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41

pãrtecêt, tr., intr.,

1) hinüberlaufen, über etwas laufen - mit
pār, pa und dem Akk. der Raumerstreckung: apzeltīta vāverīte pār celiņu pārtecēja BW. I3328. me̦lna uodze pārtecēja pa bāliņa pagalmiņu 12080. pate savu pagalmiņu dziedādama pārtecēju 6882. skudra ceļu pārtecēja 1326;

2) überfliessen:
piens pārtecējis pār trauka malām;

3) ["einen Riss bekommen":
glāze pārtecējusi Celm.];

4) besser laufen als ein anderer
(mit dem acc.). Refl. -tiês, sich müde laufen, laufend sich überanstrengen.

Avots: ME III, 182

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts ² Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits ² Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts ² Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts ² Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte ² Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis ² Salis, prìevis ² Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte ² Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. ² 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

raduôt, tr., in Verwandtschatt bringen, verwandt machen Wid. Refl. -tiês, Verwandte besuchen U., mit Verwandten verkehren Dr.; sich verwandt rechnen U.; in verwandtschaftliches Verhältnis treten Spr.: viņi raduojās kuopā Döbner n. U. tu vari raduoties ar maniem radiem Kaudz. M. 106. viņi nuorunājuši raduoties visu mūžu Janš. es neiešu ar katru ... raduoties Duomas III, 562. pienenītes, mums tâ labi raduoties: visa e̦smu tīra ze̦lta, jums zeltīti lindraciņi Blaum.

Avots: ME III, 463

ratenis Bielenstein Holzb. 384, ratens Spr., rate̦ns Dond., ratiņš U., Karls., Salis, Preekuln (in Kurl.), Wolm., das Spinnrad, der Wocken: vidzemnieku dze̦ltānītes, visas vērpa ratiņuos (Var.: rateņuos) BW. 6969. smalki sprēst ratenī (Var.: ratiņā) 6669 var. ieci, teci, ratenīt, jauna tava sprē̦dājiņa! 22662, 2. kuŗas mātes tā meitiņa strupajiem lindrakiem? vai liniņi tai neauga, vai ratenis (Var.: ratiņš) nelecēja? 20488. vērpu, vērpu, šļūcen šļūcu ar deviņi rate̦niem 25436, 8 var. tārpiņš vērpa zīda diegu zeltītā ratenītī 2752. ratenis sāka dūkt savu vienmuļīguo, nebeidzamuo dziesmu Valdis Stabur. b. 249. piektvakariem, kad rateņi neŗūca Apsk. v. J. 1903, S. 149. ratenim spuoli dreijāt Druva III, 250.

Avots: ME III, 480

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

I se̦ga: ein wollener Shawl Peb. n. BielU; pazeltīta linu s. BW. 28338, 5. var. dziesmu s. (Var.: deķis) mugurā 46 var.

Avots: EH XVI, 474

‡ *skāpslis, = kâpslis 1: sase̦gluoju... kumeliņu ... zeltītiem skāpslīšiem Tdz. 51458 (aus Lubn.).

Avots: EH II, 504

spā`rngali, die Spitzen der Flügel: vārnas aizne̦sušas (uguni) spārngaluos BW. 30164 var. vanadziņu . . . zeltītiem spārngaliem 30611, 2 var. vanadziņ, sudrabuotiem spār[n]galiem! 33627, 9.

Avots: ME III, 987

spīguôt Wid., spĩgât Nigr., glänzen, leuchten: jāņugunis spīguo Rainis. šķē̦ps un bruņu zvīņas mēness gaismā auksti spīguo id. zeltītais apkalums spīguo MWM. VI, 85. acis spīguo kaislībā A. XI, 551. blāzmaini spīgāja luktuŗu gaisma Upītis Sieviete 192. Zu spĩgulis,

Avots: ME III, 1003

spulgt: caur zaru galiem, kas apzeltīti līdz ar galuotnēm spulga vieglā, sārtā dūmakā A. Brigadere Skarbos vējos 145. Subst. spulgumi: Häutlein zwischen den Netzaugen, die in der Sonne spiegeln Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Häutlein" ).

Avots: EH II, 563

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags ² Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags ² Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks ² Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags ² Erlaa, Prl., vaîņags ² Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks ² Golg., Lös., vaîņaks ² Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks ² Zvirgzdine, vaîņuks ² Kalleten, vàiņugs ² Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. ² 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439

zaiguôt, leuchten, scheinen, (in Schujen in mehrern Farben) schimmern, flimmern Erlaa, Lub., Lubn., Meiran, Nötk., Schujen, (mit aĩ ) Assiten, Burtn., Fockenhof, Frauenb., Gotthardsberg, Neuhausen, N.-Peb., Ruj., Schibbenhof, Schwarden, Schwitten, Smilt., Trik., Ukri, Windau, Wirgen, (mit ài ² ) Bers., Lennew., Vīt., (mit aî ) Fehgen, Kokn., Laud., (mit aî ² ) Grenzhof: e̦zars zaiguo Bers., Trik., ūdens zaiguo (von stehendem Wasser gesagt) Ruj. ūdens zaiguo, ja viņā iespīd saule Neuhausen. debess zaiguo Schwitten. zvaigzne krīt zaiguodama N.-Peb. sniegs zaiguo Assiten, Fockenhof u. a. le̦dus zaiguo Lubn., Ukri u. a. apzeltītais baznīcas tuornis sauli = zaiguo Vīt. zīda audumi zaiguo Lennew. apsarmuojušuo kuoku zaruos sāka zaiguot... dzirksteles Saul. JR. IV, 49. nuora balti zaiguo rasas putekļuos Vēr. I, 1157. marguojat, zaiguojat,... viļņi! JR. IV, 142. spilgtā gaismā acīs sāk zaiguot N.Peb. acis zaiguoja vien Saul. I, 140. vaigi... zaiguoja zilgani sārtās krāsās III, 102. brauksim tâ, ka lai visi meži zaiguo! (d. h. sehr schnell) Frauenb. (fig.) humōrs zaiguo Vēr. I, 694. Refl. -tiês, schimmern, leuchten, flimmern Lems. n. U., Nötk., (mit aĩ ) Ruj., (mit ài ² ) Vīt., "durch etwas hindurchschimmern" (mit aĩ ) N.-Peb.: dārgakmeņa gre̦dze̦ns pirkstā zaiguojās vien Vīt. tâ ka zaiguojas priekš acīm, so, dass es vor den Augen flimmert U. vizulīši krāsu krāsās zaiguojas Apsk. v. J. 1903, S. 300. gaisma zaiguojas caur luogu N.-Peb. ruoze smaržā un krāsās zaiguojas, mirdz MWM. v. J. 1899, S. 345.

Avots: ME IV, 681

I zẽģele PS., U., zēģelis St., U., acc. zēģeliņu BW. 30880 var. (aus Bers.), = bura(s), das Segel; die Fahne im Kriege (karuogs) U.: zēģeļus uzņenzt U., die Segel aufsetzen; z. pieraut U., straff anziehen; z. atlaist U., loser machen. zēģeļa beņķis U., die Bank, darin der Bootsmast steht. sudrabiņa zēģelēm BW. 30704. laiviņas baltajām zēģelēm 30741. uzve̦lk baltu zēģelīti 30770. zēģelīte ze̦ltu nesa 30799. zeltītu zēģelīšu 30807, 4. auž rupjas zēģelītes 30815. pagrieza zēģelīti 30860. redzēju zēģelīti līguojam 30864. auda zēģelīšus 30869. smalku linu zēģelīti 30880. cilā... zēģelīšus! 30890. Nebst li. zė˜glas oder žė˜glius aus mnd. segel.

Avots: ME IV, 714

ze̦lte̦ns "gülden" L., St.; "drusku ze̦lta, zeltītā izskatā" Nötk.

Avots: ME IV, 705