Paplašinātā meklēšana

zvērēja od. zvērējs"?": ne tur krita kālava lapa, kur augusi zvērējā [!] (Var.: vērējā) BW. 22364 var.

Avots: ME IV, 772

nùozvẽrêt, intr., schwören, einen Eid leisten (perfektiv): viņš nuozvērēja, ka nee̦suot naudu nuo kaimiņa ņēmis. Refl. -tiês, Stein und Bein schwören, hoch und teuer versichern: viņš nuozvērējās sevī atriebties Kaudz. viņš jau tik briesmīgi nuozvērējās Jurim MWM. VIII, 670.

Avots: ME II, 892, 893

pìezvẽrêt, schwören bei: meita piezvērēja saulei un mēnešam, ka jī būs tam vīram par sievu Pas. III, 244. Refl. -tiês karuogam, zur Fahne schwören Brasche.

Avots: ME III, 313

I zvẽrêt, -u (zvẽ̦ru AP., Arrasch, C., zvẽru Wolmarshof) od. -ẽju (Dond., Salis), -ẽju,

1) schwören, einen Eid ablegen
(unbek. in Zvirgzdine): zvērēt uzticību Austr. kal. 1893, S. 74. nepatiesi zvērēt, falsch schwören U. es zvē̦ru, ka tuo nedarīšu;

2) "?": māsiņ,... mēs par tevi zvērēsim.... zvērējat tiem ļaudīm, kam nav mīļa dzīvuošana! BW. 13646, 8. pēc tevim zvērējam.... es negribu zvērējam: zvē̦rē̦tiem ļautiņiem, tiem dieviņš nelīdzēja 13646, 26. Refl. -tiês,

1) (wiederholt schwören), sich verschwören
L., St., mit einem Eid beweisen Spr.: pie krustiņa zvērējās BW. piel. ² 1413, 1. kuo liedzies..., kuo tik daudzi zvērējies (Var.: dievuojies)? 12558 var.; 24958. uozuoliņš zvērējās saulei saknes nerādīt 2799, 4. tu vari zvērēties visu dienu, es tev tuomē̦r neticēšu Stenden. Zveņģis salicis ruokas, zvērējies un dievuojies Upīte Medn. laiki 69. kâ tas zvērējās, lādējās pikti Lapsa-Kūm. 155;

2) "?": ne es ēšu, ne es dzeršu, pēc māsiņas zvērējuos BW. 13646, 1. - Subst. zvẽrẽjums, der Schwur
V. Mos. 7, 8. Aus mnd. sweren "schwören".

Avots: ME IV, 772