aizbaidīt
àizbaĩdît, tr.,
verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.
Avots: ME I,
18
aizbaidīt
àizbaĩdît: ‡ Refl.
-tiês,1) sich fortscheuchen: viņš neļāvās aizbaidīties;2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann BielU.:
(mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene
2 I, 71.
Avots: EH I,
7