aizstorēt

àizstuõrêt, intr., weg-, hingehen, sich entfernen: tē̦vi aizstuorēja caur rudzu vidu pa grāvi pruom A. IX, 1,546. Aps., JK., C.

Avots: ME I, 53


aizstorēt

àizstuõrêt, hin-, wegstolzieren Aps.

Avots: EH I, 53