Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ak m' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ak m' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (10)
ārprāts
ârpràts, der Wahnsinn: ak ārprāta mīlestība, ak mīlestības ārprāts Blaum. drudžains ārprāts viņu grābtin grābj Rain.; ārprātā, im Wahnsinn, verrückt: saimnieks tīri ārprātā LP. IV, 36.
Avots: ME I, 243
Avots: ME I, 243
delna
de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 1 (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 1 (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. 2 239 und Boisacq Dict. 174).]
Avots: ME I, 454
Avots: ME I, 454
godīt
gùodît, -ĩju,
1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;
2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;
3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [
4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,
1) sich rühmen,
s. guodāt;
2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.
Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).
Avots: ME I, 689
1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;
2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;
3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [
4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,
1) sich rühmen,
s. guodāt;
2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.
Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).
Avots: ME I, 689
muļķība
mūžs
mûžs,
1): dzīves m. paliek apspiests ... un bēdīgs Pēt. Av. II, 217, nuovē̦lē̦dams ilgus mūžus Tautguoža sē̦tai Vindedze 51. kaķa m. Frauenb., ein schweres Leben:
saimnieki mūža dienu e̦suot netaisni Saul. Raksti V, 110;
2): ak tu mūžu dienu! Siuxt, = ak m˙!
4): mūža zeme "?" Wessen. Zur Etymologie ist auch pusmūdenis in Betracht zu ziehen!
Avots: EH I, 839
1): dzīves m. paliek apspiests ... un bēdīgs Pēt. Av. II, 217, nuovē̦lē̦dams ilgus mūžus Tautguoža sē̦tai Vindedze 51. kaķa m. Frauenb., ein schweres Leben:
saimnieki mūža dienu e̦suot netaisni Saul. Raksti V, 110;
2): ak tu mūžu dienu! Siuxt, = ak m˙!
4): mūža zeme "?" Wessen. Zur Etymologie ist auch pusmūdenis in Betracht zu ziehen!
Avots: EH I, 839
mūžs
mûžs, lokal mūža BW. 5598,
1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;
2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;
3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;
4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]
Avots: ME II, 680, 681
1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;
2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;
3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;
4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]
Avots: ME II, 680, 681
pinkškoņa
sušķēt
zulla
zul˜la Burtn., eine unklare, unbestimmbareFlüssigkeit, Bodensatz: ej tu sazini, kas tā nu par zupu: grāpī tāda zila, me̦lna zulla! Burtn. - Plur. zulliņas (= suliņas?), = sùkalas, Waddak Mag. XIII, 41.
Avots: ME IV, 750
Avots: ME IV, 750