aprāpāt

[aprãpât (li. apropóti) in Wolmar oder] aprãpêt, intr., um etw. kriechen: ap galdu, ap krē̦slu K.

Avots: ME I, 115


aprāpāt

apŗãpât Dunika, Kal., = aprāpât.

Avots: EH I, 111