Paplašinātā meklēšana

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. ² 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. ² 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143

kàudze (li. káugė "Heuhaufen", [aber kaũgė Lit. Mnd. I, 148 (2X)]), Demin. verächt. [kàudzele C., kaûdzele ² Ruj., kaũdzele Dunika], kàuģele, [kaũģele Līn.], kauģelĩte Ltd. 1425,

1) ein grosser, runder Heu - od. Eornschober mit einer kegelförmigen Spitze:
kaudzi mest, eine Haufen, Schober anrichten, schobern: kaudzi me̦t, metēja nere̦dz (Rätsel: der Maulwurf);

2) ein Haufe überhaupt, eine über den Rand gehende Anhäufung, die Überfülle, das Übermass:
pūrs, stuops ar kaudz, ein Lof, Stof mit einem Haufen. malu, malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu BW. 8102. apcirkņi pilni kaudžu kaudzēm LP. IV, 35. biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu VII, 287. devis katram pa mē̦ram un vēl uzbēris labu sieku kaudzes tiesai V, 82. tē̦vu alu Trimpus atkal kaudzēm lej Aus. Im VL. sehr beliebt zur Schilderung des reichen Brautschatzes: jau pūriņš kaudzi meta BW. 15054, 2. kaudzītēm, kaudzītē 7652. es pūriņu piedarīju, kaudzes vien vajadzēja BW. 25615. tuvinieki me̦t naudu un dāvanas pūra kaudzei BW. III, 3, 622. - tev spuolīte kaudzi me̦t, man nav spuoles dibinā BW. 6977. kaudzēm, kaudžu kaudzēm, haufenweise: tam naudas kaudzēm. [Nebst kaugurs und li. kaugurỹs "mit Sandgras bewachsener, kleiner, steiler Hügel", kúgis "ein grosser Heuhaufen" und apr. kugis "Knauf am Schwertgriff" (s. Trautmann Apr. Spr. 364) zu mnd. houc (gen. houges), an. haugr "Hügel", schweiz. hock "Haufe", tirol. hocken "Heuhaufen" (wenn hier altes gh im Wurzelauslaut vorliegt) resp. zu an. hokenn "gekrümmt"; vgl. Persson Beitr. 114, Johannesson IF. XIX, 129, Zupitza Germ. 22 u. 110, Fick Wrtb. III ⁴ , 91.]

Avots: ME II, 172, 173

mẽ̦rs,

1) das Mass:
luops savu laiku un mē̦ru zin, tikai cilvē̦ks nezin. ar kādu mē̦ru tu mērīsi, ar tādu tev atmērīs. mē̦ru ņemt, Mass nehmen: es pašuvu pūra kre̦klu, pie uozuola mē̦ru ņēmu Ltd. 1349. tavs mē̦rs jau pilns līdz malām. kad jūsu gadu mēriņš tâ kâ sapnis zūd... St. acu mē̦rs, das Augenmass: taisnas līnijas ve̦lk pēc acu mē̦ra, piem. sējamā laikā biržuojuot Etn. IV, 152. ceļu me̦'r,a, bis zu den Knien: ceļu mē̦rā dubļus bridu BW. 18752; lielā, mazā, pilnā mē̦rā, ih hohem, geringem, vollem Masse. [pašā (īstā) mē̦rā U., eben rechten Masses.] stūr,a mē̦rs, das Winkelmass Konv. ² 439;

2) ein bestimmtes Mass zum Messen einer bestimmten Menge:
pārdevu divi mē̦ri miežu, rudzu, kartupeļu. duod man labu mē̦ru, mē̦ru ar kaudzi! das Demin. mẽriņš, ein bestimmtes kleines Mass: viņš paņēma mēriņu un uzvilka tuo līdz dibinam;

3) mē̦rs acī, das Gerstenkorn:
man iemeties mē̦rs acī Dond. [Da li. mierà sicher aus slav. měra entlehnt ist, so ist wahrscheinlich auch le. mẽ̦rs ein Lehnwort.]

Avots: ME II, 620

uzvâzt,

1): ir kas uzvāžams vārīgajiem dē̦stiem Tēvija 1942, № 140, S. 2;

2): ne vāciņa neuzvāzu (Var.: nepacēlu) BW. 30, 6 var. istaba bij ... līdzīga uzvāztai kastei A. Upītis Kailā dzīvība 9. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) aufdecken:
spainim uzvāzās alus putu vāks ar kaudzi Delle Neg. nieks 132. jauniešu skaļumam ... bij uzvāzies kâ samtains vāks Jauns. Raksti VI, 393.

Avots: EH II, 738