Paplašinātā meklēšana

‡ atvãcinât, entdeutschen: atvācināja un par latviešiem pārvērse Pet. Av. I, 275.

Avots: EH I, 179

‡ atvādze "ein schmaler, ungepflügter Streifen zwischen 2 Furchen" Warkl.

Avots: EH I, 179

‡ atvâkuôt Golg., = uzvâkuôt 2: atvākuo vāciņu Pas. VII, 478.

Avots: EH I, 179

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

atvâkt, tr.,

1) her-, fortschaffen, herholen:
viņi atvākuši nuo mājām ir zuosis, ir vistas Vēr. I, 1393. tā atvāca bļuodiņas nuo viņa nuostāki A. XIII, 796;

2) öffnen, aufklappen:
nazi A. XIII, 789, Up. [Bed. 2 wohl unter dem Einfluss von vâks "Deckel".]

Avots: ME I, 207, 208

‡ atvāla Warkh., = ‡ I atvāls.

Avots: EH I, 179

‡ atvāļâtiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sich wälzen, faulenzen: a. pa siena pantu Dunika. celies nu augšā! vai neesi vēl atvāļājies? Rutzau.

Avots: EH I, 179

‡ atvāls Marienhausen, (mit ã ) Salis, = ‡ atcirtiêns 2, ein Doppelschwaden.

Avots: EH I, 179

‡ II atvāls Auleja, Nautrēni, Pilda (mit à ² ), Zaļmuiža n. Latv. Saule S. 168 (geschr.: atvols), = atāls.

Avots: EH I, 179

‡ atvā`rdêt <sup>2</sup> Pilda, = atā`rdît 1.

Avots: EH I, 179

‡ atvā`rduôtiês, mit Worten parieren: "kas tādiem guļavām lasīs!" Laima atvārduojās J. Veselis.

Avots: EH I, 179

atvãrdzinâtiês, genesen, wieder kräftig werden: nuo slimības Liev.

Avots: ME I, 208

atvãrît, Refl. -tiês, ‡

2) beim Kochen zurückgehen, weniger werden:
katlu pielēju pilnu, bet vāruoties atvârījies ² pusē Siuxt.

Avots: EH I, 179

atvãrît, tr.,

1) abkochen
Spr.; zum zweiten Mal kochen: ja ēdiens izvārīts par biezu, sālītu, par tre̦knu, tad tuo atvāra, t. i. ūdeni pielejuot vāra uotrreiz Lauva;

2) kochend loslösen =
gaļu nuo kauliem. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kochen: tējas vien nevarēs atvārīties A. Up. Nemiers 94.

Avots: ME I, 208

atvãršas: a. dzēra svētdien pēc kāzām sievas ve̦cāku sē̦ta RKr. XVI, 264.

Avots: EH I, 179

atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]

Avots: ME I, 208

atvārsne, Demin. -īte, ein weisser Streifen am blauen Himmel N. - Schwnb.

Avots: ME I, 208

‡ atvāršņi "?": ievēru dzijas nītīs un šķietā, atsēju atvāršņus un tad audu Janš. Bandavā II, 190. Vgl. ‡ atvārži.

Avots: EH I, 179

‡ atvārst, aufriegeln Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Pforte).

Avots: EH I, 179

‡ atvā`rtît (li. atvartýti, r. отворотúть), = ‡ atcilât 4 Oknist. Refl. -tiês, sich herwälzen Arrasch u. a.: kumeļš atvārtījies līdz sē̦tai.

Avots: EH I, 179

I atvāržas Prl. "Hede zum Flicken alter Bastschuhë.

Avots: EH I, 179

‡ II atvāržas,

1) "?": saule jau kuopš dažām nedēļām atradās atvāržās Janš. Dzimtene V, 135. tā (saule) griežas atvāržās Līgava II, 277;

2) = atvãršas (?): brauksim pie viņiem atvāržās Bandavā II, 337. ņems telītes atvāržās BW. 17293;

3) "pastalu sānuos ādas cilpiņa, kur izver auklü Peb., Sessw.

Avots: EH I, 179

atvārži "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470. Anscheinend gleichbedeutend mit ‡ atvāršņi

Avots: EH I, 179

atvâža ² oder atvâžu ² nazis Grünh., geöffnetes Messer; auch nazis nuolikts atvâžu, aufgeklappt.

Avots: ME I, 208

atvâzt

1): auch Dunika, Kal., Rutzau: atvāztuo grāmatu Janš. Bandavā II, 18. Refl. -tiês: kabatā nazis radās pats atvāzies vaļā Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

atvâzt (li. atvóžti), tr.,

1) zurückstülpen, den Deckel abnehmen, aufklappen:
cibu A. XX, 327, maku Etn., nazi Etn II, 98, pulksteni A. XX, 372, suomu A. XII, 490, vāku BW. 30;

2) (mit atvēzt vermischt) die Hand zum Schlagen ausholen:
ve̦ctē̦vs, atvāzis ruoku, deva ar līku dzelzsgabaliņu pa kramu Kleinberg; so auch cirst ar pilnu atvāzienu für atvēzienu, mit vollem Schwung hauen Vēr. II, 1130. Refl. -tiês, sich öffnen: pūra vāks atvāzās BW. 16828.

Avots: ME I, 208

patvâpt ² , nicht schlafend müde werden: mēs visu dienu būsim patvāpušas, juo gulējušas nee̦sam tikpat kâ ne˙maz Janš. Dzimtene ² III, 376. negulēšanas dēļ gurde̦ns palicis - patvāpis Lasd.

Avots: ME III, 126

patvāris,* die Teemaschine; nach dem r. самоваръ gebildet.

Avots: ME III, 126

satvâpt ² , eine gewisse Zeit hindurch des Schlafes entbehren: s. visu nakti Nigr.

Avots: ME III, 769

atsìet, ‡

3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡

4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,

a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",

b) = a. zirgam galvu (unter 2); ‡

5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,

1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.

Avots: EH I, 165

atspere, die Feder: savāž un atvāž nazi, it kā gribē̦dams izmēģināt atsperi Por.; atspeŗu rati, Federwagen Vēr. I, 49. viņas pārliecības ir tā atspere, kas viņu dze̦n uz priekšu A. XIII, 950. atsperu zâle, asplenium trichomanes Peņģ., Vēr. II, 910 (n. Mag. IV, 2, 68 atspēru zāle, gemeines Haarmoos, polytrichum commune). atspeŗu vieta, wogegen man die Beine stemmen kann Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 194

atvḕrst,

1): a. kŗupi augšpē̦du Dunika, Kal., Rutzau. kad dievs... ļaunu paduomu... atvērš (geschrieben: #) LLD. II, 14; ‡

2) = ‡ atvā`rtît Oknist.

Avots: EH I, 180

čamstinât, die Lippen auf- und zutun: čamstināja lūpas kâ aktieris bez balss Austriņš. Refl. -tiês, sich bewegen, schnappen, schmatzen: lūpas atvāzās čampstinādamās A. XII, 581.

Avots: ME I, 403

gatva, gatve, gatuve,

1) ein zu beiden Seiten eingezäunter Weg, Viehweg:
aizbrauca gatuves galā LP. VI, 746;

2) die Gasse:
visās gatvēs (gatvās) taps sacīts. vai! vai! Amos 5, 16; Die Gasse, Alee: caur ābeļu gatuvīti BW. 18133, 1. tagad viņi gāja pa kuošu gatuvi Lautb. liepu gatve Drosth.;

[4) gatva U., = Durchgang, Fahrwasser.
- Nebst li. gãtvė "Viehtrift" wohl aus dem Germanischen (vgl˙got. gatwō "Gasse" ); s. Zubatý BB. XVIII, 255 und Būga KSn. I, 114 f.]

Avots: ME I, 609

gũstît,

1): zvejnieki ... gūstīja zivis Pas. IV, 291. kad guovis ē̦d atvālu, tās gūsta i[r] gūsta (haschen eilig nach dem Grase)
Auleja. Refl. -tiês: viņš ne˙kā kārtīgi nepadaŗa, tik gūstās Sessw. nezin, kaî g. ap darbu (kad darba daudz) Auleja: neprazdams peldēt, ieticis dziļā ūdenī, nevarē̦dams ūdens kustības pārvarēt, gūstās vien Wessen. viņš vai katrā vārdā gūstās (aizķeras, stottert) Stenden; "aplam runāt" Saikava ("kad izrunātuo grib labuot, bet nevar"), Heidenfeld: kuo nu gūsties kâ aplamis! sapruotu, ka jūs nu˙pat mani aprunājāt Saikava.

Avots: EH I, 422

‡ impava, die Reihe (?): atvāķāmies visa gaŗu gaŗā i., citi jāšus, citi braukšus Janš. Mežv. ļ. II, 508. Wohl aus impampa umgebildet.

Avots: EH I, 430

latvaņi, latvā(r)ņi Bers., Heilkraut, Bärenkraut (heracleum).

Avots: ME II, 425

nùoknikšķêt, nùoknikšêt, intr., einen knackenden, knallenden Laut von sich geben: viņš atvāza kasti, kas nuoknikšēja vien Saul.

Avots: ME II, 800

‡ palejâk (Komparativform), etwas niedriger, talwärts: divējas sē̦tas: Saulesatvārži ... kalnā un p. Strautnieki Janš. Mežv. ļ. I, 13.

Avots: EH II, 150

patviris,* = patvāris.

Avots: ME III, 126

šļebinât,

1) schnappen, schmatzen; (die Zähne) fletschen:
lūpas šļebina svē̦tuo lūgšanu skaituot A. Upītis J. l. 28. raudzīdams kaut kuo izrunāt viņš šļebināja lūpām un murkšķēja D. Goŗkijs 39. mērkaķi zuobus šļebinādami dze̦nas viņiem pakaļ A. v. J. 1896, S. 346; mit zahnlosem Munde hörbar zu beissen versuchen Lennew.;

2) "?": salīkusē ieva... klusi un īgni šļebina Purap. Jaunā strāva 66;

3) lailen, undeutlich sprechen (von kleinen Kindern)
Bershof. Refl. -tiês, sich bewegen, schnappen, schmatzen: lūpas atvāzās šļebinādamās un čamstinādamās aiz kārās iegribas A. v. J. 1896, S. 581.

Avots: ME IV, 69

suobara,

1) die Abgabe für den Prediger
(mit uõ ) Weinsch.;

2) = sabārstas: pagasta magazīnā tādas suobaras (minderwertiges Getreide) dabūjamas par pusce̦nu Duomas IV, 475;

3) suobaras BW. III, 1, 90 (aus Windau), = atvārži. Nebst li. sąberinis alùs "Bier von aufgeschüttetem Getreide" zu suo. bērt.

Avots: ME III, 1135

tālẽjs: tâlējas ² rijas kulšana Seyershof. t. (aus der Ferne gekommen) ciemiņš ebenda. atvākt kādu tâlēju ² skruodeli Frauenb.

Avots: EH II, 670

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

uzvâkuôt,

1) zumachen, mit einer Wachsschicht verschliessen:
bites me̦du uzvākuo Sessw.;

2) öffnen, von der bedeckenden Wachsschicht befreien:
uzvākuot ("= atvākuot") me̦du Golg.

Avots: ME IV, 397

vā˜psnât Nigr., -ãju, nicht schlafend (in der Nacht) quienen: iekam vāpsnāt pusmiegā, tad labāk strādāt Janš. Bandavā II, 101. tu šuovakar ilgi nevāpsnā, ka rītu neesi patvāpuse! 295.

Avots: ME IV, 499

II zūzêt, -u, -ẽju,

1) 1, summen
(mit ũ ) Nötk., Wandsen, (zũzinât) Nötk., (zùzinât ²⁾ Vīt.; säuseln; rascheln: zūz kuoki Apsk. v. J. 1903, S. 244. sēdējām pie zūzuoša patvāra A. v. J. 1900, S. 825;

2) wortlos singen, pfeifen
(zũzinât) Smilt., (mit ù ² Meselau;

3) einlullen
(zūzinât) Mag. IV, 2, 149, singend wiegen, einschläfern (zūzinât) U., (zũzêt) Bauske; (ein Kind einschläfernd auf den Armen) schaukeln, wiegen (zũzinât) Schibbenhof, (zūzât) Alksnis-Zundulis. Wohl aus nd. sūsen "sausen; einschläfern" (bei Frischbier Wrtb. II, 388).

Avots: ME IV, 755