bliẽtêt [C., Nigr.], -ēju,

1) schlagen, prügeln:
tas meitietis nu gan ir blietējams R. Av.; vājprātīguos bl. MWM. III, 103, Etn. II, 49;

2) = blieķēt 2.

Avots: ME I, 317

bliẽtêt,

2): auch Ramkau. blieķêt 2 zu ersetzen durch blieķêt II; vgl. glietêt II und III.

Avots: EH I, 231