I bliẽķêt, -ēju tr., bleichen: aude̦klus (echt le. balinât),; [nebst estn. (p)lēkima aus mnd. blēken].

Avots: ME I, 317

I bliẽķêt, ‡ Subst. bliẽķê̦tājs, wer bleicht: uz blieķu dārzu pie blieķē̦tājām BW. 33555.

Avots: EH I, 231

II bliẽķêt, auch blēķēt, flach schlagen (= blāķēt), ein Tenne fertig schlagen L., U. [Dafür bliekāt Wid.; Ableitung von blieks.]

Avots: ME I, 317

II bliẽķêt: auch AP., N.-Peb., Ramkau.

Avots: EH I, 231