brikšķināt
brikšķinât, brĩkšķinât, - šinât, - stinât,
1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;
2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.
Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268
Avots: ME I, 332
1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;
2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.
Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268
Avots: ME I, 332