bubināt

I bubinât,

1) bu, bu, bu hervorbringen, von Pferd, wenn sie Hafen od. Mehl wittern, entgegenwiehern:
kad zirgam auzas duod, tad viņš bubina. jāsim brāļi, laime būs: zirgi zviedz, nebubina BW. 13857. Im VL. auch mit einem Obj. im Gen. od. Akk.: kumeliņi, baltsarīti, vai bubini tīras auzas BW. 13860;

2) leise murmenl, girren:
ve̦ca māte bubināja, sivē̦niņus ganībama Ltd. 4458. žīdi jau bubina, die Juden (babbeln) halten ihr Gebet. baluoži bubina Zalkt. Zu li. bùbinti "кричать бу-бу-бу", [bubénti "dumpf dröhnen", baũbti "brüllen", la. būbere "pfeifen, tönen"(von der Rohrdommen), būbō "Uhu", nd. pupen "pedere"; s. Leskien Abl. 293, Fick Wrtb. III 4, 200, Johansson KZ. XXXVI, 343 und Persson Beitr. 38].

Avots: ME I, 343


bubināt

I bubinât,

1): auch AP., Dond., KatrE., Mahlup, Ramkau, Salis, Warkl.

Avots: EH I, 248


bubināt

II bubinât, uneben spinnen (= bubulêt): es pakulas bubināju BW. 7120.

Avots: ME I, 343