bunka

bun̂ka 2 [Salisb.], ein [bauchiger] Krug [ohne Henkel], ein ölkrug Bergm.; [ vgl. buncis].

Avots: ME I, 352


bunka

buñka [Ruj., bùnla PS., bunka Widdrisch, Bers.], ein Rippenstoss: pamāte bija ķē̦rusēs pie bunkām un sitieniem Duomas II, 194.

Avots: ME I, 352