burkš
bur̃kš! Interj.,
1) husch:
te burkš putns pruojām Etn. I, 103;
2) zum Bezeichnung eines schweren Gepolters:
burkš barkš! iebrauc smagais uormanis Dz. Vēstn.
Avots: ME I, 353
1) husch:
te burkš putns pruojām Etn. I, 103;
2) zum Bezeichnung eines schweren Gepolters:
burkš barkš! iebrauc smagais uormanis Dz. Vēstn.
Avots: ME I, 353