bàlē̦ns ² [Lös.], Bers., AP., bàlene ² Erlaa,

1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;

2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.

Avots: ME I, 271

bālē̦ns,

1); auch (mit à ) Ramkau, (bàlẽniņš) AP.: man bālēniņu pietīk, kuo suomazgās likt AP.

Avots: EH I, 208