cìenât, - āju,

1) bewirten:
kuo mēs talku cienāsim BW. 28498. Sprw.: cienāt cienā, bet ēst neduod. kas re̦ti nāk, tuo labi cienā. viesus cienāja ar alu un brandavīnu;

2) dial., = cienīt, hochachten, schätzen. Subst.
cienājums, die Bewirtung: duos māmiņa, es neiešu, velt(i) būs tavs cienājums BW. 14671.

Avots: ME I, 394

cìenât ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) bewirten: cienājāmies paši Janš. Dzimtene I ² , 97. ciemiņi, sasē̦dušies pie galda, cienājas Ahs.;

2) einander bewirten.

Avots: EH I, 277