dabîgs, gutgeartet, guten Charakter habend: dabīgs cilvē̦ks [U.].

Avots: ME I, 428

dabîgs (li. dabingas),

1): šitā ķēve pa[r]˙lieku dabīga (ruhig);
ar viņu var braukt kaut kurš meitietis AP.; ‡

2) natürlich.

Avots: EH I, 300