zaimuôt Bl., C., Frauenb., PS., (mit
ài 2 ) Prl.,
zaimuôt L. U., refl.
zaĩmuôtiês Frauenb.,
lästern, schimpfen U.,
(ver)höhnen, verachten Frauenb. (unbek. in Dunika, Kaltenbrunn, Oknist, Warkh.):
nesaimuo, dievs... uperi! Und. Ps. 57,30.
cilvē̦ki... zaimuoja... dieva vārdu Glück Offenb. 16, 9.
tu, grēcinieks, kuo tu te muldi, kuo zaimuojies? Kaudz. Izjurieši 238. - Subst.
zaĩmuôšana, das Lästern: viņa nuoduotu ar zaimuošanu savu dzīvību Kaudz. M. 33;
zaĩmuôtãjs, der Lästerer: dieva vārdu zaimuotājs Vēr. II, 903.
pulguotājiems und
szaimuotājiems pamest Und. PS. 26,30. Nach Thomsen Betöringer 277 nebst *saimuot dass. (bei Bielenstein LSpr. I, 73 und Bezzenberger Le. Di.-St. 8z) und li. žaimoti "höhnen" (bei Geitler Lit. Stud. 122 aus Daukantas), žaimotis "verspotten, nachspotten" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 201 f., Lit. Mitt. I, 76, Jušk. SvR. 66 und 76, Daukantas Darbay 41 und 76) aus liv. soim "schelten, schmähen, lästern".Avots: ME IV,
681