dràuvêt ² [Oppek.], -ēju [aus mnd. druowen "drohen"], auch drauvât, tr., bedrohen: trumu drauvēt Br. 198. Refl. draũvêtiês, sich balgen, sich reissen: šunelis grib ar mani drauvēties Dond.

Avots: ME I, 492

dràuvêt ² , ‡

2) "dauzīt" (mit aũ ) Dond.: nedrauvē zirgu!

Avots: EH I, 330