Paplašinātā meklēšana

aba-dui für abi divi, beide. Kruhten, N.-Bartau; aba-divi Ronneb. PS. [Mit diesem aba- vgl. weissruss. обó-два "beide".]

Avots: ME I, 5

ādumiņš, der Fruchtboden des abgeblühten, samenlosen Löwenzahns Nigr. [ād- aus ārd-, zu li. ardùs "поркiй"?]

Avots: ME I, 236

‡ adums, = adījums, das Gestrickte: tie cimdiņi... pirmie mani adumiņi (Var.: mans pirmais adījums) BW. 15561, 1. adi, tautas meita! man būs tavs adumiņš 7204.

Avots: EH I, 3

ādums (in PK. n. Mag. III, 1, 82 ārdums), Rahsegel L.; die Stange zum Auspannen des Segels St. [vgl. li. ardamas "Segelstange"].

Kļūdu labojums:
Auspannen = Ausspannen

Avots: ME I, 236

‡ aduta (neben einem Demin. adatiņa) Ass. - Kalt., = adata, die Nadel.

Avots: EH I, 3

aidu, Interj., heisa! Pūrs I, 114 (cf. li. aĩdas, das Echo): aìdu, aìdu, vasariņa, daudz apsēju rācentiņu BW. 28572.

Avots: ME I, 12

‡ àizbul˜durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12

‡ àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14

‡ àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20

‡ àizducinêt, ein wenig zu rollen (vom Gewitter) anfangen: tamā pusē jau aizducinēja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 20

àizdudê t, erdröhnene: dizrd, ka zeme aidzudzēja Zb. XVIII.

Avots: ME I, 23

‡ àizdudinêt, für eine kurze Zeit anfangen leise zu sprechen: tur kas aizdudinēja Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 20

àizdudzis gaiss, wie vom Rauch geschwängerte nebelige Luft (Grünh.); lietus nāk aizdudzis (Naud.).

Avots: ME I, 23

‡ àizdukât, Rippenstösse versetzend vertreiben C.

Avots: EH I, 20

‡ àizdukņît, Rippenstösse versetzend vertreiben Golg., Jürg., Lems., Prl, Sessw.

Avots: EH I, 20

‡ àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20

‡ àizdulburêt "dulburē̦dams aiziet" Trik.

Avots: EH I, 20

‡ àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20

àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].

Avots: ME I, 23

‡ àizdùmpêt ² Ass. - Kalt., volltreten, zutreten: guovis aizdumpēja grāvi.

Avots: EH I, 20

‡ àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz māju Golg.

Avots: EH I, 20

‡ àizduñdurêt, = àizduñduruôt.

Avots: EH I, 20

àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.

Avots: ME I, 23

‡ I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20

‡ II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20

‡ àizdungât AP., àizdunguôt, (eine Melodie) summend, brummend sich entfernen, Refl. -tiês. plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen (eine Melodie) zu summen: gans aizdungājās AP.

Avots: EH I, 20

‡ àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20

‡ àizduñkurêt, = ‡ àizdukurêt 1: a. pa upi līdz e̦ze̦ram Lems.

Avots: EH I, 20

àizdur,amaĩs, Zapfen, Stöpsel.

Avots: ME I, 23

àizdure, s. àizdurve.

Avots: EH I, 20

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23

‡ àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23

àizdùrve auch AP., (mit ùr ² ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene ² II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23

àizdusa: àizdusis ² auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. ²

Avots: ME I, 23

àizdusis (part. prt. act.): atnāca pa˙visam aizdusis (ausser Atem) Bauske.

Avots: EH I, 21

àizdusis, Part., asthmatisch, schweratmend. Platon.

Kļūdu labojums:
Platon = Platohn

Avots: ME I, 23

‡ àizdusminât, (wiederholt) erzürnen Bauske.

Avots: EH I, 21

‡ àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.

Avots: EH I, 21

‡ àizduszâles, ein gegen Asthma dienendes Kraut BW. 35056, 2.

Avots: EH I, 21

àizspriêdumains, vorurteilsvoll MWM. XI, 297.

Avots: ME I, 52

àizspriêdums, vorgefasste Meinung, Vorurteil: vai viņa jaudātu ve̦cuos aizspriedumus pārvarēt un izdeldēt Lautb.

Avots: ME I, 52

apaûdumi = apaûdi: apaudumu raibas malas Līb. P.

Avots: ME I, 75

‡ apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78

apdudzis: auch Adl., Golg., Memelshof.

Avots: EH I, 78

apdudzis, f. -ugusi, etwas bewölkt, trübe: apdudzis gaiss Grünh., Kursiten, Schrund.

Avots: ME I, 82

apdùits ^2: auch Saikava.

Avots: EH I, 78

apdùits ^2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. ² unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82

‡ apdukņât Fest. "mit Faustschlägen oder Rippenstössen traktieren".

Avots: EH I, 78

apdukt, s. apdūkt.

Avots: ME I, 82

apdul˜linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82

apdul˜t: nuo šāviena man apdulla ausis Rutzau. dvingā var a. Dond. n. FBR. VI, 67. Ostle. apduls "apdullis" auch Sussei n. FBR. VII, 134.

Avots: EH I, 78

apdul˜t, -dul˜stu, -dul˜lu, intr., betäubt, dumm werden: te tāds juceklis, ka tīri var apdul˜t; apdul˜lis [in Saussen: apdulis], beduselt, benommen, betäubt, trübe, bewölkt (vom Wetter): šuodien diena apdul˜lusi (Var.: apmākuse) BW. 16045.

Kļūdu labojums:
apdull˜usi = apdulusi

Avots: ME I, 82

‡ apdumêt, sich mit blauem Dunst beziehen Golg., Selsau: pamale apdumējusi.

Avots: EH I, 78

apdumt: apdumis laiks Golg., Kl., Kurmene, Laud.; apdumis (= apmāts) prāts Mar., Schwanb.

Avots: EH I, 78

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj māsu tautiņās kā saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82

‡ I apdunêt Bers., Spr., = ‡ apducêt: nuo sprādziena apdunēja visa nuomale.

Avots: EH I, 78

‡ II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78

‡ apdunis (part. prt. act.) laiks "bewölktes, nebliges, windstilles Wetter" (?) Stelpenhof.

Avots: EH I, 79

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei; ‡

4) = apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79

apdur̃stît (li. apdùrstyti),

1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;

2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.

Avots: ME I, 82

‡ apdurt,

1) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietiņus duobei apkārt;

2) erstechen (eine Anzahl von Objekten):
a. e̦ze̦rā visas zivis;

3) (die Augen) senken
Spr.

Avots: EH I, 79

‡ apdusa Spr., Engbrüstigkeit, Asthma.

Avots: EH I, 79

apdusis, Kurzatmigkeit A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 82

‡ apdusmuôt, erzürrten (tr.): neapdusmuojiet jūsus bē̦rnus! LLD. II, 24.

Avots: EH I, 79

apdusmuôtiês, intr., erzürnen: kungs jūsu dēļ bij pret (besser: par) man apdusmuojies V Mos. 3, 26.

Avots: ME I, 82

apduzāt, tr., pflegen, beschicken: man jāiet guovju apduzāt = apkuopt Mar.

Avots: ME I, 82

apduzējis (unter apduzis), ‡

2) dunstig
Ahs.: a. laiks.

Avots: EH I, 79

apduzis, apduzējis, durch langes Stehen unbrauchbar geworden, verschimmelt: par apduzuši ūdeni sauc dzeŗamu ūdeni, kas stāvējis ilgāku laiku dzīvuoklī Gr. - Würzau; apduzuse maize, labība = aptvīkuse, apstāvējuse Unb.

Avots: ME I, 82

‡ apduzt (III p. prs. -dust), ringsum abplatzen Warkl.: krūzei mala apduza.

Avots: EH I, 79

‡ appundurējis (part. prt. act.) Segewold, klein und dickbäuchig.

Avots: EH I, 107

‡ apviducis Pernigel, = apvidus.

Avots: EH I, 126

apvidus, die Umgegend: ķēniņš tai apvidū medījis LP. VI, 1016; auch apviducis Apsk. I, 655; apvidus vārdi, Provinzialismen.

Avots: ME I, 135

ārdums, s. ādums.

Avots: ME I, 242

ârdùrvis, auch âras-durvis Kaudz. M., die Aussen-, die Haustür.

Avots: ME I, 242

atbaidu līdzeklis, Abschreckungsmittel Latv. atbaidu spēle Seibolt.

Avots: ME I, 150

‡ atbul˜durêt, pollernd öffnen: vai durvis nuo iekšpuses nevar a.? Janš. Bandavā II, 154.

Avots: EH I, 137

‡ atducinât, donnernd herannahen: pē̦rkuons atducināja Bauske.

Avots: EH I, 139

atdudinat, entgegen girren, halblaut antworten: vai tā par brāļiem runā, atdudināju A. XI, 52.

Avots: ME I, 154

atdukņât, -nît, mit dem Ellbogen zurückstossen Grünh.; stumpf machen.

Avots: ME I, 154

atdukurêt, ‡

2) mit Stangen wegstossen
(?): ja .. . tuos nuo kuģa neatdukurē nuost Pet. Av. III, pielik. 106.

Avots: EH I, 139

atdukurêt Sassm., tr., stochernd stumpf machen: īle̦nu.

Avots: ME I, 154

atdunêt, intr., erdröhnen, widerhallen: dum, dum, dum, atdunēja nuo kalna Baltp.

Avots: ME I, 154

‡ atduñgât, brummend (summend) wiederholen (eine Melodie) Windau: a. meldiņu.

Avots: EH I, 140

‡ atdupêt, dumpf schallend herlaufen Bērzgale.

Avots: EH I, 140

atdur̃stît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: adatu.

Avots: ME I, 154

atdur̃t, Refl. -tiês, ‡

5) vom Stossen stumpf werden
St.

Avots: EH I, 140

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155

atdusa, die Erholung, Rast, Ruhe, Schläfchen: bet ja reiz pēc aukas ruodu miera uostā atdusu Rain. pļāvēji gulēja dienvidus atdusu Etn. IV, 90. pēdējuo atdusu kauliem es atrašu.

Avots: ME I, 155

atdusêt BW. III, 1, 94, gew. refl. atdusêtiês, sich erholen, ein wenig ausruhen, ruhen: lai ļaujuot līdz rītam pārgulēt, atdusēties LP. VI, 26. viņš jau atdusas zem zaļajām ve̦lē̦nām Etn. III, 30.

Avots: ME I, 155

atdusinât, verschiessen lassen: zirgu, ķēvi LP. VI, 487; kājas Sassm.

Avots: ME I, 155

atgundums, der Überdruss: vēl viņš nav līdz atgundumam zemes bē̦rnu asnis lacis Izglītība 1910, S. 654. [Wohl aus dem Litauischen oder Kurischen; vgl. li. atgùsti "отвыкнуть" (Prs. atgundu) und le. gudrs].

Avots: ME I, 160

atradums, das Gefundene, die Erfindung: "tagad tevi atradu", sulainis saka, priecādamies par savu atradumu JK. III, I. piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721.

Avots: ME I, 183

atšaũdu, Adv., rückwärts, wie atšaubu gebraucht.

Avots: ME I, 200

atsê̦du,

1): steil
(?): te būs grūta rakšana, re cik te ir a. ("nuo līdze̦numa pacēlies uzkalniņš, skatuoties nuo līdze̦nama, ir a.") AP.

Avots: EH I, 164

[atsē̦du, Adv.,

1) aufgestaut:
ūdens stāv atsē̦du Ronneb.;

2) sitzend mit zurückgelehnten Kopf:
gulēja atsē̦du Ruj.]

Avots: ME I, 189

atspîdums, der Abglanz, Widerschein, Abspiegelung: mēness staru atspīdums Daugavā kā sudrabs lejas A. XX, 285. uguns atspīdums nuo krāsns mainījās Aps. IV, 3. ikkuŗš cilvē̦ks ir sociālās pasaules atspīdums Pūrs I, 19; dafür bei Dünsb. atspîds: tu, manas guodības atspīds.

Avots: ME I, 195

aûdums,

2): skudres austu audumiņu BW. 11802 var. vai ... nepazīsti savu buru audumiņu? 30785.

Avots: EH I, 184

aûdums,

1) die vollendete Handlung des Webens:
māte mani uzslavēja par šīs dienas čakluo audumu, die Mutter lobte mich, dass ich heute so fleissig gewebt habe;

2) das Gewebte, Gewebe:
visas klētspriekšas apklātas gan ar actainiem, gan ar žuburainiem audumiem Alm. vai mūsu satiksme nebija it kā mūžīgs audums iz vissmalkākajām jūtām Rain.

Avots: ME I, 215

aûgšņupê̦du (unter aûgšpê̦du): auch Prl. n. FBR. VI, 113, Ramkau.

Avots: EH I, 185

‡ aûgšumpê̦dus ² Frauenb., = aûgšpê̦du.

Avots: EH I, 185

aûgšupê̦du (unter aûgšpê̦du): auch Frauenb.

Avots: EH I, 185

aûgšupê̦dus (unter aûgšpê̦du): auch Siuxt.

Avots: EH I, 185

baldurêt, -ēju, intr., lärmen: kas aiz durvīm baldurē BW. 3461; cf. bul˜durêt. [Wohl aus mnd. balderen "einen lauten, harten Schall verursachen".]

Avots: ME I, 253

be̦duklains (zu best), grüftig: b. arumi Kaln. Uo. 44.

Avots: ME I, 277

be̦duklis, die Grube, Gruft: zaļais lauks samīdīts dubļuos, viņa cerības apraktas pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Uo.

Avots: ME I, 277

bè̦dulīgs, kummervoll: cilvē̦ks MWM. VIII, 826.

Avots: ME I, 289

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

bezbē̦du dzīve, ein sorgenfreies Leben

Avots: ME I, 282

‡ bezdubans Rotnof n. FBR. VIII, 111, bezdubenis, bezdube̦ns, bezdubinis OB. n. Latv. Saule v. J. 1926, 5. 426, Dunika, Kal., = bezdibens: bezdube̦na (Var.: bezdubeņa) avuotiņš BW. 24504 var.

Avots: EH I, 214

‡ bezpiedurkņains, ärmellos Veselis Saules kaps. 29.

Avots: EH I, 215

bezpiedurknis, ein ärmelloser Rock, eine ärmellose Jacke: šuva bezpiedurkņus (= bezpiedurkņu svārkus) A. XIII, 2, 228.

Avots: ME I, 285

bezradu bārenīte, eine alleinstehende, keine Verwandten habende Waise. Jan.

Avots: ME I, 285

bezziedu augi, Kryptogamen. *

Avots: ME I, 287

bidulis Schwaneb., ein scharfer Knochen oder ein zugespitztes Holzstück, das man beim Herstellen der Bastschuhe gegraucht; wohl zu bidît].

Avots: ME I, 293

Binduzis, der Benedictus-Tag, der 21. März, der Tag, an dem das Ungeziefer aus der Erde hervorkriechen soll; auch kustuoņu diena genannt Etn. II, 36.

Avots: ME I, 297

[blaidums Kurmin 9, Blässe, Bleichheit. Zu aksl. блѣдъ und ae. blát "blass".]

Avots: ME I, 307

blîdums (unter blîst): sablīduse pilnā blīdumā Janš. Mežv. ļ. II, 266 (ähnlich 97 und 474).

Avots: EH I, 230

blîdums, s. blîst.

Avots: ME I, 315

bluñdurêt, blunderêt, -ēju, intr.,

1) umherstreichen, sich umhertreiben;
auch bļundurêt C.], kauderwelschen, unverständlich sprechen - in einem fremdartigen Jargon, wie einer, der eine Sprache nicht beherrscht, oder wie ein Betrunkener A. XI, 82.

Avots: ME I, 318

bluñduris, jem., der kauderwelscht Serb.

Avots: ME I, 318

bodums "alle Sachen zusammen": izjauca viņiem visu tuo bodumu Selg. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 321

‡ bol˜durjãnis Salis, = bul˜durene.

Avots: EH I, 235

‡ bradu tîklas ² PlKur. "bradiņš". Vgl. li. brādas "Fischereigesellschaft".

Avots: EH I, 236

‡ braduļi,* Watvögel Zundu Pēt. Kustoņu valsts III, 5 und 17.

Avots: EH I, 236

bradumi: auch C. (im Getreide), Bērzgale (in einer Wiese).

Avots: EH I, 236

[bradumi Ruj., eine Stelle, die man watend zertreten hat.]

Avots: ME I, 322

bradus: zirgs aizgāja b.: ne˙maz nebij ceļa (d. h. der Weg war ganz durchweicht) AP.

Avots: EH I, 236

bradus, bradu, Adv., watend: jābried bradus Stari III, 148.

Avots: ME I, 322

brazdu: brazdu brazdām Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89.

Avots: EH I, 239

brazdu, brāzdu, brāzdu - brāzdumis Gr. - Sess., Interj. (bràzd): brizdu brazdu, mit Holter Gepolter. brizdu brazdu iet, im Gehen alles über einen Haufen werfen St. brizdu brazdu aizbrauca kalnā Duomas IV, 455. es tā piena strē̦busise brizdu brazdu kaņepēs BW. 32581.

Avots: ME I, 327

brazgu, mit Lärm: es tā piena stre̦busēs brizgu, brazgu kaņepēs BW. 32581, 2.

Avots: ME I, 327

‡ bre̦ñduvĩns Wolmarshof, = brañdvĩns.

Avots: EH I, 240

bridums, die erfolgte Tätigkeit des Watens: maksājiet māsiņai dziļu dubļu bridumiņu.

Avots: ME I, 331

brìedu, brìenu, Präs. von brist.

Avots: ME I, 337

[briedule St., hirschfarbene Kuh.]

Avots: ME I, 337

‡ briedulene Janš. Mežv. ļ. II, 450 und 476, eine junge Elenkuh.

Avots: EH I, 244

‡ briêdulē̦ns, = ‡ briêde̦lē̦ns: pie stirnām un briedulē̦niem Janš. Dzimtene II ² , 46 (ähnlich Mežv. ļ. II, 408).

Avots: EH I, 244

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedumā, gan birumā laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedumā briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā (Rätsel).

Avots: ME I, 337

brizdu brazdu, brizdu brazdām, holter di polter, mit Lärm: brizdu brazdām vēlīnie viesi drāzās muzikantiem pakaļ A. XV, 361. brizdu brazdu kaņepēs BW. 32581.

Avots: ME I, 333

‡ bruzdulis, wer unaufhörlich plappert, schwatzt Dunika, Kal.

Avots: EH I, 246

‡ budu (gen. pl.) nakts Janš. Mežv. ļ. II, 158, die Nacht, während der bei einem Toten gewacht wird.

Avots: EH I, 249

I buduksnis, die Erdaufwühlung der Schweine: sēšu cūku budukšņuos BW. 11289.

Avots: ME I, 345

[II buduksnis, auch budurksnis (Oppek.) und budūzis (Sinolen) "eine aus Brettern angebaute Hütte für Schweine".]

Avots: ME I, 345

budulêt Mag. III, 1, 121, = budinât: bubulēt pie grāmatas, immerfort zum Lesen anhalten.

Avots: ME I, 345

I budulis,

1) der Büttel
U.;

2) der Popanz, das Schreckgespenst
(= bubulis). [bubulis aus budelis.]

Avots: ME I, 345

I budulis, ‡

3) = budēlis I 2: buduļu vakaru BW. 33466 var. budulīti (Var.: budelīti) 33355 var.

Avots: EH I, 249

II budulis, einer, dre etwas umgräbt: bubulis bubuļā visu ārā Mar. n. Rkr. XV, 108. [bud - ist vielleicht eine Kontamination von bed - (in best) und dub - (in li. dubìnti "дуплить".)]

Avots: ME I, 345

‡ buduris Bērzgale, Welonen, = duburis I.

Avots: EH I, 249

bul˜durene: auch BW. 32390.

Avots: EH I, 250

bul˜durene, bul˜durene, buldurītis BW. 32389, buldurīte BW. 32366, bulduriņš Bauske, bulderiņš BW. 32393 var., bul˜durjānis BW. 32393, bundurjānis BW. 32393,7, buldrijāns BW. 32403 var., buldriņi, baldriņi U., Baldrian (valeriana officinalis). [Die Formen dieses Lehnworts mit u sind vielleicht unter dem Einfluss von bulduris entsstanden.]

Avots: ME I, 348

I bul˜durêt, buldurêt, - ēju, poltern, kullern, undeutlich reden, radebrechen: dzirdēju pie ārdurvīm bulburējam Janš. tītars bulburē. kuo jūs te tâ bulburējat? Abau n. Lautb. viņš bulburē (pa) vāciski; bulburēt latīņu lūgšanas Klaust. Refl. - tiês, sich umhertreiben, lärmen: kuo tu izgājušu nakti te vienmē̦r bulburējis? LP. IV, 50. [Aus mnd. bulderen "poltern, lärmen".]

Avots: ME I, 348

II buldurêt kartupeļus "die Kartoffeln vom Sande reinigen"[?] Kalleten.

Avots: ME I, 348

‡ III buldurêt,

1) "Fische ins Netz treiben"
Oberkurl.; zu bul˜duris 2;

2) unruhig hin und her reissen, wiederholt bewegen
Siuxt; kuo tu buldurē zirgu?

3) sich unruhig verhalten, zappeln
Siuxt. Refl. -tiês Siuxt (mit ulˆ), unruhig mit den Armen und Beinen zappeln, unruhig die Arme und Beine hin und her bewegen. Zu bulduris 2 dürfte auch buldurêt II gehören J. AI.

Avots: EH I, 250

‡ bul˜durīgs,

1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;

2) "geschwätzig"
Trik.;

3) "unwahrhaftig"
Jürg.;

4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.

Avots: EH I, 250, 251

bulduriņš (unter bul˜durene): auch (mit ùl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 250

bul˜duris,

1): ein sehr geschwätziger, schnell sprechender Mensch, ein noch nicht richtig sprechendes Kind
AP.

Avots: EH I, 250

bul˜duris,

1) der Schwätzer, Radebrecher,
[buldurs PS.], Polteren (oft von einem betrunkenen Menschen): tas ir liels bulduris Lautb. viņš tāds bulduris: ne˙kā nevar saprast Mar. n. RKr. XV, 108;

2) ein Stock, mit dem man Fische ins Netz treibt oder die Fische beim Herausnehmen des Netzes fortscheucht
Peb., Drsth.

Avots: ME I, 348

bul˜durjānis,

1): auch Grenzhof;

2): auch AP., Siuxt, (mit ùl und à ² ) Zvirgzdine; ‡

3) aquilegia vulgaris L. Oknist (mit ùla und à ² ).

Avots: EH I, 251

bul˜durjãnis,

1) = bulduris;

2) = buldurene Etn. III, 130.

Avots: ME I, 348

bul˜durmèle, radebrechende Zunge Seibolt.

Avots: ME I, 348

‡ bul˜durs AP., = bul˜durjānis 2.

Avots: EH I, 251

‡ buñdulêt Libau "puogas sist": puikas aizgāja sē̦tā b. (vgl. unten bunduls 10).

Avots: EH I, 253

bunduliņš, trollius europaeus n. Kronw.

Avots: ME I, 350

buñdulis,

1): auch Iw., Liewen-Bersen;

4): zusammengewickelte Lappen
Meiran; ein in Lappen eingewickeltes kleines Kind Lubn.; ‡

9) = bum̃bulis 9: bij man vīra bundulīt[i]s (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 11 var.

Avots: EH I, 253

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. ² 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351

buñdulnieks, jem., der bunduļi verfertigt und verkauft.

Avots: ME I, 351

bunduls (unter buñdulis),

1): (acc. s.) sviesta bunduliņu BW. 615; ‡

9) = krija 5 (mit ùn ² ) Saussen; ‡

10) ein metallener Knopf zum Spielen (wobei ein solcher
buñduls gegen ein Brett geschlagen wird) Libau; acis kâ bunduli BW. 20312; ‡

11) sviesta bùnduls ² Meiran, = bun`dulis 8; ‡

12) = bum̃bulis 9: bij man puiša bunduliņš (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 3 var.

Avots: EH I, 253

‡ burgzdule Druw., = burgzdala.

Avots: EH I, 254

‡ čaduks, ein Instrument zum Flechten von Bastschuhen Saikava.

Avots: EH I, 282

‡ čadulis Saikava, = ‡ čaduks.

Avots: EH I, 282

‡ càu[r]dura ² Pilda, Zvirgzdine, = caũrdure: kaî paē̦d, tai c. sāc durt Zvirgzdine.

Avots: EH I, 261

caũrdure,

1): càu[r]dure ² Kaltenbr., Oknist, càurdures ² Sonnaxt: caurdures - kâ ar adatām sāpe pārskrien vis gaŗām šur tur Sonnaxt, kad stipri saskrienas, caurdures sānuos duŗ ebenda; ‡

2) das Schlüsselloch
(?): muti pielicis pie caurdures Janš. Dzimtene I ² , 44.

Avots: EH I, 261

caũrdure, [bei Manz. im Lettus dafür cauras sāpes], oft im Pl., Seitenstiche: pret caurduri lietuo baltās driģenes Etn. I, 29; caurdur - od. caurduŗu zāles, Stechapfel (datura stramonium L.).

Avots: ME I, 365

‡ caũrduris Salisb., = caũrdure.

Avots: EH I, 261

caurduru atslē̦ga, = caurslē̦dzama atslē̦ga, Einlegeschloss Sassm.

Avots: ME I, 365

četrriñdu dziesmu, ein aus vier Zeilen bestehendes Lied, ein Tetrastich.

Avots: ME I, 411

cimduks, eine Pferdekrankheit Schwanb. [Vielleicht aus d. Etzündung entstellt.]

Avots: ME I, 383

čudurēties, [einander stossen Schujen]: ar Ingu un aitu ganu pa kaktu kaktiem čudurējies Purap. [Auch von falschem Stricken: viņā jau nemāk adīt, tikai čudurējas Daiben.]

Avots: ME I, 418

‡ cundurêt Grünw., = cunduŗuôt.

Avots: EH I, 279

cunduris, cuñdurs [Wandsen, cuñdars Nigr.], ein Knüttel Gr. - Sess.

Avots: ME I, 397

‡ II cuñduris Dond., der Hintere: dabūsi pa cunduri!

Avots: EH I, 279

cunduŗuôt: oficieris, cunduruodams par tādu cūcību, ieskrien kajītē Mek. Deb. v. 1873, S. 59; cuñduruôt Mesoten "leise, für sich sprechen".

Avots: EH I, 279

cunduŗuôt, sich ärgern; schimpfen Gr. - Sess.

Avots: ME I, 397

‡ čuñduruôtiês Ozolmuiža (Kreis Mitau), zürnen.

Avots: EH I, 295

[dadurnêt (aus da-durinêt? vgl. li. durinė´ti "покалывать") Domopol, Wessen, (warnend) aufmerksam machen.]

Avots: ME I, 429

‡ dadur̃t,

1) hinzustecken, -stechen;

2) (leicht beröhrend) anlegen
Kaltenbr.: dadūris pirstu pi zuobina Pas. VIII, 150;

3) berühren:
dadūra juo ar savu vē̦zu Pas. IX, 408. Refl. -tiês, berühren Auleja, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdine: daduras putnam pi spārnu Pas. V, 210. (aus Lettg.). d. ai ruoku Zvirgzdine. ir dasadurts pi ... perves Pas. VIII, 316.

Avots: EH I, 301

dẽ̦du kaŗš Gr. - Sess."zuosu tracis", Gänsegeschrei.

Avots: ME I, 461

desiņgreidu: auch BW. 7429 (Var.: deviņgrīdu) und 25870.

Avots: EH I, 317

deviņgreidu vilnainītes Ar. 565 [ seien vilnaines, deren Zwirn aus je neun (zusammengedrehten) Fäden bestehe (?); nach einer andern Angabe: vilnaines mit einer neunfachen Schicht von eingewebten Mustern (Ornamenten) am Rande].

Avots: ME I, 460

‡ dienasviducis (in einem handschriftl. Vokabular), = dienvidus: es šuodien dìenasviduča nedabūju, ich habe heute kein Mittagsschlafchen bekommen. uz dienasvidučiem, nach Süden.

Avots: EH I, 327

dìenasvidus od. dienas vidus,dienavidus, auch dienavidis N.-Schwnb., dìenvidus, diensvids, der Mittag, das Mittagschläfchen: tautu meita, dze̦ltainīte, liepās gul dienavidu (Var.: dienas vidu ) BW. 13545; 8967; dienasvidus laiks, die Mittagszeit; pakrist dienasvidū, sich zu einem kleinen Mittagschläfchen hinlegen; auch im Pl.: dienasviduos un pusnaktīs. Loc. s. dienvidī Plūd. Llv. II, 350.

Avots: ME I, 482

dìendusa: apgulās māmuliņa visu mūžu diendusā (den Todesschlaf) BW. 4455, 1.

Avots: EH I, 327

dìendusa, auch dìendusis, der Mittagsschlaf: es gulēju diendusiņu; atkrist, nuolikties diendusā (-sī).

Avots: ME I, 483

dìendusis (unter dìendusa): gulēja diendusi BW. 14375.

Avots: EH I, 327

dìensvidus, acc. s. diensud Wensau, der Mittag; Akk. s. dienudi: zâlē izstiepies gulēt dienudi Etn. I, 120; Akk. s. dienaudu BW. 14369, 5.

Avots: ME I, 483

‡ *dienuvidus, = dienasvidus: guļ dienuvidu BW. 7536 var.

Avots: EH I, 327

dìenvidus, auch dienvidis N. - Schwanb.: der Mittag, die Mittagsruhe, der Süden: tas likās dienvidu (-i) gulēt. rītuos skani, vakaruos, dienvižuos (dienviduos) neskanēji BW. 425; pret dienvidiem, dienvižiem, gegen Süden.

Avots: ME I, 483

divdurvju skapis, zwei- od. doppeltüriger Schrank Alschw.

Avots: ME I, 471

divmuduru svārki A. XIII, 228, [ein Bauerrock mit zweifachen (?) Taillenfalten an beiden Seiten; vgl. muduri].

Avots: ME I, 473

divriñdu ,* zwei-, doppelzeilig: divrindu burtnīcas; laukums ar divrindu kolonām MWM. IX, 75.

Avots: ME I, 473

‡ divvā`rdu vīrs Janš. Līgava II, 491, ein doppelnamiger Mann.

Avots: EH I, 323

‡ dižradu (gen. pl.), aus einem angesehenen Geschlecht stammend: ieduomīga d. krustmāte Janš. Dzimtene III ² , 355.

Avots: EH I, 324

‡ draũdums PlKur., eine Drohung.

Avots: EH I, 330

duba, [auch dube], eine aufgestellte Garbe, eine Garbenreihe. Gew. das Demin. dubiņa Behnen. N. - Autz. Naud.: zibiņa stars nācis taisni uz zemi rudzu dubiņā iekšā LP. VI, 58. zuosis labības dubiņas (statiņus) iztē̦zgājušas Etn. II, 81. dze̦lte̦ns bija dubas gals BW. 1422 var. [Vielleicht mit Petersson Stud. üb. d. indog. Heterokl. 70 f. und Griech. u. lat. Wortstud. 25 zu an. toppr "Gipfel, Schopf", afries. top "Zopf, Büschel Haare", ahd. zopf "Ende, Zipfel" u. a.]

Avots: ME I, 508

‡ dubaks Lixna "grimušas vietas uz ceļa" (?).

Avots: EH I, 338

‡ dube̦nde̦sa Siuxt, der Mastdarm.

Avots: EH I, 338

dube̦ngals,

1) das Ende eines Prügels, Knüppels;

2) der Hintere
Burtn. n. U.

Avots: ME I, 508

‡ dubenīca Celm., der Mastdarm.

Avots: EH I, 338

I dubenis, dubenīca, dubesnīca Laud., ein dicker Knüppel Krem., Oppek.: lai tad zina, kad ar dubenīcu duod pa muguru. Aus r. дубина umgebildet.

Avots: ME I, 508

II dubenis, die Höhlung Karls. [Zu dubt.]

Avots: ME I, 508

dube̦ns, dubens: dziļā akas dube̦nā BW. 23195, 3. rakstīts pūra dubeniņš 16629. pārsala jūriņa līdz dubenim 13282, 1. grima dubenī 7525 var.

Avots: EH I, 338

dube̦ns (gen. s. dube̦na), dubens, -s (masc. g.) in Westkurland für dibe̦ns. [Zur Verbreitung von dub- vgl. z. B. BW. 24503 - 6. Zu dubt. li. dùgnas "Boden", daubà "Schlucht", dubùs "tief ausgehöhlt", dùbti "hohl werden", apr. padaubis "Tal", slav. dъno "Boden", poln. dub "Baumhöhle", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Trautmann Wrtb. 46, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 245 f.]

Avots: ME I, 509

[dubes L., = dupes; zu dubt.]

Avots: ME I, 509

dubiņa (unter duba): auch ( = stats

2) Behrshof, Blieden, Lieven-Bersen, Siuxt (hier auch von Flachshäufchen auf dem Felde), ("= kuõpiņa") Weitenfeld: sasien kuopiņas, saceļ dubiņu Siuxt.

Avots: EH I, 338

‡ dubins, = dube̦ns: skaidra ... istabiņa li pašam dubinam BW. 19085 var.

Avots: EH I, 338

dublaiņš (unter dubļains): auch Blieden.

Avots: EH I, 338

dubļaîns, dublaiņš BW. 34905. auch dubļājs. kotig: dubļainas kājas, ruokas; dubļaini ceļi; dubļains laiks; dubļājs pagalms.

Avots: ME I, 509

dubļājs (unter dubļaîns und dubļuojs): auch Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Pilda n. FBR. XIII, 48: d. pagalmiņš BW. 9141. dubļāju kājas autu 23988, 9 var.

Avots: EH I, 338

‡ dubļâts Kaltenbr., = dubļaîns: d. pagalms.

Avots: EH I, 338

dubļi: dubļus brist BW. 7572. dziļus dubļus 18794, 7 var. dublīšu bridumiņu 28805.

Avots: EH I, 338

dubļi, der Kot, Schlamm: pa dubļiem vārtuoties dubļains paliksi. savu tuvāku dubļiem apmē̦tāt. es kalpuone, tu kalpiņš, abi dubļu bridējiņi. ai saulīte, nebrien dubļu. verbirg dich nicht hinter die Wolken. nauda kâ dubļi od. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. [Wohl zur Wurzel von dube̦ns nebst dubra "Sumpf", akymr. dubr "Wasser" u. a., s. Leskien Abl. 295. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 238, Trautmann Wrtb. 46.]

Avots: ME I, 509

dubliķis, ein stämmiger, kräftiger, gesunder Bursche Naud. [Zu li. dublỹs "брюхо; толстобрюхiй человѣк"

Avots: ME I, 509

dublis,

1): pilns kâ d. Pas. VI, 280; ‡

2) Singularform zu dubļi, Kot, Schlamm
Grenzhof n. FBR. XII, 24, Bē̦rzgale, C., Erlaa, Meiran, Prl., Saikava, Schwanb., Trik.: viņam nav uzšļakstējis ne˙viens d. uz ceļa nav ne˙viena dubļa Lubn. tis d. (diejenige kotige Stelle, Kotpfütze), kas pie kūts, sasalis ragā Saikava.

Avots: EH I, 338

[dublis, ein unsauberer Mensch Wid.] Auch in der Wendung: piedzēries od. pilns kâ dublis. Zu dubļi.

Avots: ME I, 509

dubļuojs, dubļājs, kotig: d. pagalmiņš RKr. V, 556.

Avots: ME I, 509

dubļuôt, mit Kot beschmutzt werden: augstu pirku kumeliņu, lai kājiņas nedubļuo BW. 13832.

Avots: ME I, 509

dubļuôts, kotig: ceļš bija dubļuots Janš. tas man tika arājiņš dubļuotām kājiņām BW. 10517. dubļuota tautu meita BW. 21989.

Kļūdu labojums:
10517 = 10511,7 var.

Avots: ME I, 509

‡ *dubnāja od. *dubnājs "?": zīles bira dubnājā (Var.: upītē) BWp. 2800, 3 var.

Avots: EH I, 338

dubra,

1) ein Sumpf, Moor
Lubn. n. Etn. III, 1;

[2) dubras, ausgefahrene Grüfte auf Wegen
Mar. - Zu dubļi. Fraglich ist die Zugehörigkeit von] dubras [Var.: labas, guobas] zemes arājiņš BW. 14425, 4 var. [Der Zusammenhang spricht dafür, dass hier von einem guten Boden die Rede ist; vielleicht also von einem Adj. * dubrs (etwa: reich an schwarzem Humus; vgl. ir. dub "schwarz"). Dazu eine Mitteilung aus Schujen: "dubra (Adj. od. Subst.?) zeme = auglīga, stipra māla zeme".]

Avots: ME I, 509

[dubraîns Mar., grüftig: d. ceļš.

Avots: ME I, 509

‡ dubrājs Prl., Sessw., eine sumpfige, morastige Stelle.

Avots: EH I, 338

[dubrs (aus * dubris?) Mahlup "dūkstains meža ceļš pa me̦lnzemi".]

Avots: ME I, 509

dubt (li. dùbti). [prs. dubu, prt. dubu St., Ruj.], einsinken, einfallen, hohl werden U. [Zur Wurzel von dube̦ns.]

Avots: ME I, 509

‡ dubul˜taĩnis AP., = ‡ dubultcìmds.

Avots: EH I, 338

‡ dubultcìmds, ein doppelt gestrickter (gefütterter) Handschuh Linden.

Avots: EH I, 338

dubultdañcis, eine Art Tanz: tad būs mūsu meitiņām šuovakar dubultdancis BW. 12502.

Avots: ME I, 509

‡ dubultenis, = ‡ dubul˜taĩnis: ar cimdu pāru (dubulteņiem) NB. n. RKr. XIX, 151.

Avots: EH I, 338

‡ dubulti "?": par dubultiem Nīcā sauc meitās iešanu Janš. Dzimtene V, 43. Madaļa ... negrib ... iet ar viņu dubultuos (ihn heiraten), tādēļ ka viņam nav... iedzīves Precību viesulis 21.

Avots: EH I, 338

dubultîgs, doppelt.

Avots: ME I, 509

dubultnīca, eine doppelläufige Flinte Etn. I, 100; III, 91.

Avots: ME I, 509

dubultnieki ,* Doppelkonsonanten.

Avots: ME I, 509

‡ dubultnieks,

1) der Doppelgänger*;

2) der Liebhaber, Bräutigam:
tevi ... nee̦smu... aicinājusi par savu dubultnieku Janš. Precību viesulis 22.

Avots: EH I, 338

dubultuôt ,* tr., verdoppeln: svaru. līdzskaņus. Refl. -tiês. sich verdoppeln.

Avots: ME I, 509

dubul˜ts, doppelt; [nebst li. dubultas Lit. Mitt. I, 391] aus nd. dubbelt.

Avots: ME I, 509

[dubums Warkh., eine Höhlung im Baum.]

Avots: ME I, 509

[I duburis Welonen "eine kleine Wirtschaft mit verfallenen Gebäuden und schlechtem Boden": viņš dzīvuo duburī (oder: budurī). S. auch duburs II,]

Avots: ME I, 509

[II duburis "zivju baidāmais zvejnieku rīks ar izduobtu galu".]

Avots: ME I, 509

I duburs: Kretschmer stelit Glotta XXII, 216 zu li. duburỹs usw. Auch δύβρις (illyrisch?), = ϑάλασσα.

Avots: EH I, 338

[I duburs,

1) eine ziemlich tiefe und breite Stelle im Fluss
Neu-Bergfried;

2) eine Baumhöhle
Mar.;

3) "jumta šķuores galā maza pajume zem ce̦kula" Mar.; zu dubt und li. duburas.]

Avots: ME I, 509

II duburs: duburs "žuburs" auch Lennew., Ligat.

Avots: EH I, 338

[II duburs Kokn. "(kuoka) žuburs"; vgl. dumbur(i)s; duburs Bolwen oder duburis Welonen, ein Stock, der aus einem Bäumchen mit beibehaltenem Wurzelende hergestellt ist.]

Avots: ME I, 509

‡ duča, Mühe, Plackerei Bers.: tuo visu es panācu bez kādas (lielas) dučas.

Avots: EH I, 339

dùcamais, der Hintere (Part. pass. von dùkt).

Avots: ME I, 523

I duceklis, das Brummeisen L.; womit man ein Getöse macht; [= duburis II Mar.]; ein Brummkater, ungestümer Mensch St.; ["kas ducina" Bers.].

Avots: ME I, 509

[II duceklis Schujen. ducēklis Weissenstein "ein ziemlich dickes Gemisch von Mehl, Lehm usw."]

Avots: ME I, 509

ducele: auch Pilten, Schnehpeln, Suhrs, Warwen, Windau.

Avots: EH I, 338

ducele [Neuenburg], n. V. auch ducelis, ein zweirädriger Wagen N. - Bartau u. a. [-cele zu apr. kelan. aksl. коло). an. huel "Rad" u. a., s. Walde Wrtb. ² 177 f˙unter colō. Berneker Wrtb. I, 549, Trautmann Wrtb. 125.]

Avots: ME I, 509

ducêt, -u, -ēju. [in Salis dûcêt ^2],

1) intr., brausen, sausen:
viņa galvā ducēja un dunēja Blaum. tā maliņa ducēt duc BW. 16569; dumpf schallen: kam mugura, piesituot, duc Etn. II, 111;

2) tr., vor sich brummen:
dziesmiņu Jaun. Dr. [Refl. -tiês, anhaltend brummen BW. 23401, 3 var.]

Avots: ME I, 509, 510

ducîgs: auch Pankelhof; d. un plecīgs Veselis Daugava 1934, S. 8.

Avots: EH I, 339

ducîgs, dick, untersetzt, breitschultrig Stelp.: ļuoti ducīgu vīru Stari I, 339. ducīgs augumā Stari II, 585. [Vgl. ducka 1 und li. duksas "beleibt. völlig".]

Avots: ME I, 510

‡ dučîgs, wer sich zu sorgen, abzuplagen oder andere Menschen anzutreiben pflegt Ar.: d. cilvē̦ks: arbeilsam; flink, gewandt Kalz.

Avots: EH I, 339

ducinât,

1): auch AP., Auleja, Bers., Kalz., N.-Peb.; ‡

3) schallen machen
(?): kas (= Uhren) ducinaja gaisu gar visām sienām Ezeriņš Leijerk. II, 222.

Avots: EH I, 338

ducinât, auch dūcinât A. XI, 761. BW. 33718. intr.,

1) rollen, donnern, tosen:
pē̦rkuonis par mūsu galvām dārdēja un ducināja A. XXI, 188. Subjektlos: ārā ducina un līst lietus JR. VII, 6;

2) heftig schelten, eine Strafpredigt halten:
mātes brāļi tautiņās kâ pē̦rkuons ducināja (Var.: ducenēja). ve̦cais brālis uz jaunuo ducināt ducināja 12458. Auch ducinêt BW. I, piel. 765 ^1.

Avots: ME I, 510

ducinêt (unter ducinât),

1) auch Bērzgale, Kaltenbr.: pē̦rkūns tāļumā ducinēt Bērzgale.

Avots: EH I, 338

‡ ducinis, der Donner ("verächtlich") Bērzgale.

Avots: EH I, 338

ducis, das Dutzend; dučiem, dutzendweise. [Nebst li. dùcas aus dem Germanischen.]

Avots: ME I, 510

‡ II ducis "?": es atradu siera (Var.: sieru) duci (Var.: kluci, kampu u. a.) BW. 33083 var. Vgl. ‡ ducītis.

Avots: EH I, 338

‡ dučît kādu, sich jem. aufdrängen, ihn nicht in Ruhe lassen; urdīt, rāt Ar.: dučī (cel, muodini) viņu augšā! Bers.; ellig arbeiten Kalz.: viņa dučī pa māju. Refl. -tiês,

1) sich sorgen, mühen, plagen
Bers., Kalz.: tēvs dučījās visu rītu ar saimi;

2) "urdīties, rāties" Bers.

Avots: EH I, 339

‡ ducītis Salis, in der Verbindung maizes d., = duõniņa, Brotende.

Avots: EH I, 339

I ducka,

1); comm., ein dicker, untersetzter schwerfälliger Mensch od, ein solches Tier
AP.; ‡

2) der Hintere
AP.: ka nedabū pa ducku!

Avots: EH I, 339

I ducka, dučka, ein kleines, dickes Frauenzimmer Lasd.: man bij viena brūtes ducka BW. 15853. meita kâ ducka RKr. VII, 468. guli. guli. dučka BW. 7644, A. XI, 761. Vgl. duncka und ducīgs.

Avots: ME I, 510

II ducka: auch Dond.; nenāk ... ar labu, līdz māte pakaļ nāk un duckas dabū Dünsb. Pridis un Trūte 14.

Avots: EH I, 339

II ducka, ein Roppenstoss: duckas, belzienus te tīri bez skaita guvis Rīg. Av. [Vgl. duka "Rippenstoss".]

Avots: ME I, 510

duckât: auch Dond. ‡ Refl. -tiês.

1) "grūstīties, kauties" Dond.: viņi sāka d. un vēlāk nuopietni kauties;

2) hin- und hertreten, -stampfen
AP.: aitas duckājušās pa lapām.

Avots: EH I, 339

duckât, puffen Ahs. [Bers.].

Avots: ME I, 510

du˙ču! gib her! (aus duod˙šu[r].)

Avots: ME I, 510

dudaidā! Interj. der Freude, des Entzückens: aisasā, dudaidā, brāļam skaista līgaviņa BW. 11044.

Avots: ME I, 510

‡ dudāris "?": ja viņš tagad vēl nesapruotas, tad viņš ir īsts d. Janš. Dzimtene IV, 28 (auch Līgava I, 286).

Avots: EH I, 339

‡ duderags "?": ze̦ma, re̦sna kruodzeniece, ze̦mu vilka vēderiņu: tuo darīja lieki malki, ceļa vīru duderagi (Var.: kliņģerīši) BW. 19995, 4 var.

Avots: EH I, 339

[duderis Morizberg,

1) jem., der mit sich selbst zu sprechen pflegt
(zu dudinât 1; vgl. duduris 2);

2) "jem., der zu hüpfen pflegt".]

Avots: ME I, 510

dudinât,

1): auch A.-Schwanb., Naud., Pampeln;

3): aiziet kâ pē̦rkūns dude̦nādams Ramkau; ‡

4) vor Kälte zittern
Lettg.

Avots: EH I, 339

dudinât, intr.,

1) leise Laute von sich geben, leise sprechen, vor sich hin murmeln, brummen:
viņi galvas sabāzuši dudināja. ve̦cā māte dudināja, sivēniņus ganīdama. par kuo tad nu tâ klusu dudiniet;

2) leise wiehern:
zirgs bubina, dudina, kad tam duod ē̦damuo Etn. II;

3) donnern
U. Refl. -tiês. halblaut miteinander sprechen: dudinājās abi.,. visu laiku MWM. XI, 173. [Zu li. dūdénti "fortgesetzt tuten". daudýtė "Pfeife", slav. duda "Pfeife; Dudelsack", s. Būga РФВ‚. LXX, 105.]

Avots: ME I, 510

‡ dudinêt, zu erschliessen aus ‡ àizdudinêt.

Avots: EH I, 339

[dudinis Domopol "jem., der undeutlich spricht."]

Avots: ME I, 510

‡ duduks (?) VL. aus Lettg., = ruduks.

Avots: EH I, 339

‡ dūduks "die Taube, Haustaube" Kurmene.

Avots: EH I, 346

‡ duduļât, -ãju, frösteln. vor Kälte zittern Auleja: izlaiž siltumeņu pa gaisiem, paši duduļā, saļ.

Avots: EH I, 339

[dũdulē̦ns od. dudulē̦ns Stenden, = dūdaliņa.]

Avots: ME I, 524

dũduliņa BW. 12684, = dũdaliņa.

Avots: ME I, 524

[dudulis,

1) "ein (frierend) weinendes Kind"
Warkh.;

2) ein Pferd, das
bubina; auch von einer Taube Schujen;

3) "ein allzu gesprächiges Kind.
kas iet riņķī un runā" Selsau.]



Kļūdu labojums:
dudinis un dudulis jāiesprauž (zwischen dudinis und dudulis einzuschalten): dudulē̦ns s. dũdulē̦ns.

Avots: ME I, 510

‡ dùdulis ² Linden in Kurl., = ‡ dūduks.

Avots: EH I, 346

dũdulis [wohl aus dūdulis], das Bocks- od. Ochsenhorn, zum Blasen eingerichtet Bergm. n. U.; der Dudelsack Krem.

Avots: ME I, 524

[I dũdulis,

1) "lē̦ns cilvē̦ks" (als Schimpfwort);

2) "ein Popanz"
Kosenhof, Daiben;

3) dùdulis ² "nuovārdzis, nuokārtu seju cilvē̦ks" Kačanova;

4) dũdulis, ein Kosename
Lesten.]

Avots: ME I, 524

II dũdulis, ein Pfeifer Bers.; angelica archangelica Karls. [Wohl identisch mit dem folgenden Wort; vgl. klr. dudva "Schierling".]

Avots: ME I, 524

duduris, ‡

3) "ein müdes, schwaches und vor Alter steif gewordenes Wesen"
Nautrēni: ve̦cs un stīvs kai d.

Avots: EH I, 339

duduris,

1) der Stösser (in der Rätselsprache)
Tr. III, 469. [Zu durt?;

2) "jem., der
dudinādams hin und her geht" (auch dudulis) Welonen u. a.]

Avots: ME I, 510

‡ dudurmice (wo?) "nepraša".

Avots: EH I, 339

‡ dudurs A.-Schwanb. "ein hüttenähnliches Sfübchen".

Avots: EH I, 339

‡ dudz "= daũdz" Dond.

Avots: EH I, 339

dudžains Zehrxten. = purvains. [In Bolwen und Mar. gebe es ein dudžains "wild, scheu, unruhig": dunduru laikā dudžaini zirgi.]

Avots: ME I, 510

dudzêt, -dzu, -dzēju, dröhnen: zeme dudz Zb. XVIII, 383.

Avots: ME I, 510

‡ II dudzêt, einen Bodensatz (duga) absondern: alus sācis d. Trik.

Avots: EH I, 339

duga,

1) ein zäher, auf dem Wasser schwimmender Schleim, Schlamm:
avuots dugu pa grāvīti aizskaluo A. XIII, 975. [līdeciņa sajauc dugas (Var.: dūņas) e̦ze̦rā BW. 23893 var.];

2) das Unreine beim ungewindigten und ungesiebten Korn
U.;

3) schlechter Beigeschmack oder über Geruch von Speisen
Freiziņ;

4) [eine trübe Schwüle?]:
kas par dugu (oder von * dugas?)! būs negaiss Naud. [Vgl. dugt.]

Avots: ME I, 510

I duga,

1): kad zirgu izve̦d nuo ūde̦na, viņam vēl tāda d. ir virsū Siuxt; der von ausgetretenem Wasser herrührende Schlamm auf dem Grase
Segew.; trübes Wasser Segew.; Trübes in einer Flüssigkeit Lems., Trik.; der Bodensatz Adsel, Trik., Wolmarshoi: trauka dibe̦nā sākusi nuostāties d.; ‡

5) "sumpfiger Boden an niedrig gelegenen, quelligen Stellen"
Burtn.

Avots: EH I, 339

‡ II duga, in der Verbind. dieva d. Bērzgale, Domopol, Karsava, Mērdzine, Pilda, Tilla, Zvirgzdine od. līta d. Baltinow, der Regenbogen. Aus r. дуга "Bogen".

Avots: EH I, 339

dugaîns: d. ūdens, me̦dus Burtn.

Avots: EH I, 339

dugaîns, unrein, schmutzig, trübe, getrübt: skrēja zuosis klaigādamas nuo dugaiņa [Var.: dūņaina] ezeriņa BW. 12350 var. pratis šuo ūdentiņu dugainu sajaukt A. XI, 55. mazgāja rupučus ar dugainu rāvu LP. VI, 834. laiks bija dugains MWM. V. 561. uguns..., kas kurēšuoties dugaini Lautb., Vidv., 37.

Avots: ME I, 510

‡ dugans,

1) unklar, trübe:
dugana krāsa AP. dugana bilde (Photographie) Sussikas;

2) "apmācies, drē̦gns, smacīgs" (vom Wetter) AP., Lub.

Avots: EH I, 339

dugât, -āju, duguôt, intr., schreien: dugādama dzērve skrēja BW. 12350. 5 var. es meklēju, es duguoju BW. 4993, 2. [Nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 zu ir. dùan (aus * dugnā) "Lied".]

Avots: ME I, 510

dugâtiês, -ājuos, verderben, schimmeln (von Speisen) Freiziņ. [Vgl. duga 3.]

Avots: ME I, 510

duģinât, befühlen, betasten JK. II, 152. [auti abu ruoku duģināmi BW. 24742 var. (aus Gr. - Kruten). Aus dem Litauischen?]

Avots: ME I, 510

dugņa Etn. III, 153; anscheinend gleichbed. mit dukņa 2.

Avots: ME I, 510

‡ dugnējs, schlammig, einschiessend: dugnēja upe Lub.

Avots: EH I, 339

‡ II duguôt, verschlammen, trüben Segew.: d. ūdeni.

Avots: EH I, 339

dugt, wohl nur in Zstz., bes. mit sa-, auch ap-, dunstig, trübe, finster, böse werden.

Avots: ME I, 510

dui [einsilbig. in Westkurl.] für divi. masc. u. f., Gen. duju; neben dui das Fem. dujas BW. 17519, 5.

Avots: ME I, 510

dùida "ein geiziges (sîksta) Weib". ["tādas duidas jau negribu", sagte ein Witwer in der Absicht, bei der Wahl einer zweiten Frau vorsichtiger zu verfahren, und meinte damit das faule und nachlässige Weibervolk U.]

Avots: ME I, 510, 511

duidas U., die Geige.

Avots: ME I, 511

[dùidât ² Bolwen. auf den duidas spielen; auch vom Geheul hungriger Schweine.]

Avots: ME I, 511

duiduôt "?": citu (nakti) vairs neduiduošu jaunu puišu kažuokā BW. 33479.

Avots: ME I, 511

duidubenis: auch Blieden (mit ùI ), Amboten (mit uĩ ), Schrunden, Janš. Līgava I, 90; II, 19.

Avots: EH I, 339

duidubenis, auch duîdubis ² Paddern, ein Grützspann: duidubenis ir nuo taisniem galdiņiem sastīpuots putras vai piena trauks ar diviem dibeņiem, apakšā platāks nekā augšā Grob., Nigr., N. - Bartau. Katzd.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 329].

Avots: ME I, 511

‡ duîlis ² Seyershof "sabuojāta lieta (darba rīks)": viņiem tāds d. bij kuo pļaut; es iedevu savu izkapti.

Avots: EH I, 339

‡ dùiņât ² Lubn. "durch die Nase summen".

Avots: EH I, 339

duins: vakars bija dùins ² ("dunkel") Saikava. d. ("trübe, nebelig") laiks ebenda. Wohl aus *duje̦ns oder *dujans, vgl. dujans ‡ 2 und dujs.

Avots: EH I, 339

duins, dunkel, unklar, unsauber: duins piens Laud.; [vgl. dujans].

Avots: ME I, 511

[duiriči Telssen. = divriči.]

Avots: ME I, 511

duîriteņi ^2, ein Wagen mit zwei Rädern Wirginahlen.

Avots: ME I, 511

‡ dujac Pas. III, 363, = dujatā.

Avots: EH I, 339

‡ dujacis, = divacis. die Zwei im Kartenspiel Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 339

‡ dujâds Rothof und Sarnaten n. FBR. VIII, 111, = divẽjâds.

Avots: EH I, 339

dujans, ‡

2) ein Mensch mit dunkler Gesichtsfarbe
Wessen.

Avots: EH I, 339

dujans Geistershof "eine unbestimmte Farbe habend" [vgl. duins und dujs. Wohl zu li. duja "Stäubchen"].

Avots: ME I, 511

dujât, -āju, girren, kollern: duju, duju paipaliņa; kuo tai bija nedujāt [Var.: netujuot] BW. 2504.

Avots: ME I, 511

dujatā > duitā (Westkurl.), zu zweien.

Avots: ME I, 511

‡ dujdube̦nu (> dujduban) spañnis Dond. n. FBR. VI, 63, ein Eimer mit 2 Böden.

Avots: EH I, 339

‡ dujdubine Rutzau, = duidubenis.

Avots: EH I, 339

‡ dujdubinis Dunika, Kal., OB., Rutzau, = duidubenis.

Avots: EH I, 339

dujdziju cimdi RKr. XVII, 31 (aus Ranken), Handschuhe aus zweierlei (der Farbe nach) Wolle oder Zwirn.

Avots: ME I, 511

‡ duje̦ns, ein träger, langsamer, ungeschickter Mensch Sonnaxt.

Avots: EH I, 339

‡ *dujjûgs ² , in der Verbind. dujjûgā ² braukt, im Zweispänner fahren Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 339

‡ dujkâršs ² Dunika, OB., Rutzau, = divkā`ršs.

Avots: EH I, 339

‡ dujkârt ² Dunika, OB., = divkā`rt.

Avots: EH I, 339

‡ dujkârtis ² Kal., = divkā`rt: a. salikt šņuoru.

Avots: EH I, 340

‡ dujlapis, in der Verbind. d. ābuoliņš Dunika, zweiblättriger Klee.

Avots: EH I, 340

‡ dujpadesmit Perkunen, dujpadsmit Dunika, Kal., OB., Rutzau u. anderswo in Westkurland, = divpadsmit.

Avots: EH I, 340

‡ dujriteņu rati BW. 33778, 3, ein zweiräderiger Wagen.

Avots: EH I, 340

[dujs, auch dujans (a kann hier aus e, entstanden sein) Charlottenburg. schmutzig graubraun: d. ūdens, d. zirgs.]

Avots: ME I, 511

‡ dujstuobrene Janš. Dzimtene IV, 189, dujstuôbrine ² Dunika, Kal., OB., Rutzau, = divstuobrene.

Avots: EH I, 340

‡ dujzare dakša Janš. Dzimtene III ² , 330, eine zweizinkige Gabel.

Avots: EH I, 340

duka, auch dūka,

1) Rippenstoss, Faustschlag, Stoss:
iegrūst duku sānuos. dabū duku mugurā. pirmais bij iedevis pircējam dūku pret ribām Akurater;

2) die Faust
AP., Gr. - Sess., Smilt., [Drsth.]: duk[u] uz duku parādīju BW. 18327. [Prellwitz Wrtb. ² 119 erinnert (mit?) an gr. δοίδυξ "Mörserkeule". wo δοι- Reduplikation sei.]

Kļūdu labojums:
2) die Faust = 2) auch duks, die Faust
uz duku = uz duka

Avots: ME I, 511

I duka,

1): dabūj[u] dukas (Var.: dūres) mugurā BW. 22111, 1.

Avots: EH I, 340

‡ II duka, Kraft, Energie, Unternehmungslust: tam tik ir d˙! AP., Frauenb. nu man ir atkal d. Janš. Dzimtene V, 367. Aus r. дух "сила души, отвага, рѣшимость.

Avots: EH I, 340

‡ dukam Sonnaxt, Wessen, du˙kam Saikava, Adv., ganz, vollständig: grāvis du˙kam izsusējis Saikava, grāmatai saplē̦stas dukam visas lapas Wessen. vistas dārzu dukam uzplē̦sušas Sonnaxt. - ni dukam, gar nicht, überhaupt nicht, auf keinen Fall Sonnaxt: skuolā n. d. neiet. - kad nuomeklēja kaut kā, tad nuosacīja: ne dukam nav, tas ir beigts Erlaa.

Avots: EH I, 340

‡ dujkañču mieži Dunika, Kal., Rutzau, = divkañšu m.

Avots: EH I, 339

dukât,

1): mit den Flörnern stossen
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 340

dukât, -āju, tr.,

1) mit der Faust schlagen, Rippenstösse versetzen
[Ronneb., Drsth.];

2) kneten:
maizi Grünh.

Avots: ME I, 511

‡ dukātîgs, dick, kräftig gebaut AP.: Maris bij d. meitans.

Avots: EH I, 340

duķis,

1) etwas Stumpfes und Kurzes
Bers.;

2) "?": sauca duķi manu kumeliņu BW. 29840 [aus Dubenalken].

Avots: ME I, 512

duklājs [Kreuzb., Bers., Kalz., Drsth.]. = muklājs.

Avots: ME I, 511

duklas, die Schlinge, der Fallstrick: putnus viņš ķēra duklām. duklas ir nuo ašķiem vītas cilpas putnu, visvairāk teteŗu ķeršanai ziemas laikā Wend.; [vgl. dukurs II,].

Avots: ME I, 511

dukme, der Haufe, das Gedränge: tiklīdz parādās suns, aitas saskrej vienā dukmē Ahs.

Avots: ME I, 511

dukmêtiês, sich in einem Haufen zusammendrücken: aitas, izbijušās nuo suņa, sāk dukmēties Ahs.

Avots: ME I, 511

I dukņa, ein Rippenstoss, Faustschlag: dē̦lē̦ns dabūja dukņu mugurā [Morizberg. Remten] JR. IV. 187. pirmais iegrūž tam krietnu dukņu tukšumuos A. XIV. 16.

Avots: ME I, 511

II dukņa, eine Nymphe, Dryade, Baumelfe Aus. I, 22; auch dugņa, dūkņa. [Wohl ein Buchwort. das auf ein li. dukna, dugna bei Narbautt Mitol. lit. 82-4 zurückgeht.]

Avots: ME I, 511

[III dukņa. = birga 1: pirtī vēl liela dukņa Planhof.]

Avots: ME I, 511

[IV dukņa, ein einschiessender, zertretener Sumpf AP., Sessw., Lubn., Frauenburg, Schujen, Daiben.]

Avots: ME I, 511

[V dukņa Kortenh. bei Schwnb. "jem., der zu dūkt pflegt".]

Avots: ME I, 511

duknājs [C.], ein Sumpf, Moor: atrada duknājā milzīgu čūsku LP. VI, 853.

Avots: ME I, 511

‡ dukņât Vīt. "= dukņît".

Avots: EH I, 340

[dukņâtiês. Rippenstösse versetzen Kokn.]

Avots: ME I, 511

duknējs: auch Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 127, AP., Fest., Saikava. ‡ Subst. dukņējums, eine feuchte, morastige Stelle im Walde od. in einer Wiese Saikava: nij tur cilvē̦ks pa tuo duknējumu var iet, nij zirgs.

Avots: EH I, 340

duknējs [Arrasch. Kl.], morastig, quebbig, einschiessend: gultas vieta pārvē̦rtusies par duknēju purvu LP. V, 385. līdz duknējai vietai VII, 958. duknēja pļava Lasd., Lös. Etn. IV. 18.

Avots: ME I, 511

I dukņît, ‡ Refl. -tiês, einander Rippenstösse versetzen.

Avots: EH I, 340

I dukņît, -īju,

[1) reiben
Trik.];

2) jem. mit der Faust schlagen
Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 511

II dukņît, Fische fangen an einem morastigen Orte (dukurēt duknējā vietā) Lös. n. Etn. IV. 18.

Avots: ME I, 511

dukns C., [Bers.], morastig, einschiessend: dukna tērce.

Avots: ME I, 511

I dukns: auch N.-Peb. n. Latv. Saule S. 104.3.

Avots: EH I, 340

‡ II dukns Brucken, = dukņa I.

Avots: EH I, 340

duknums C., der Sumpf, eine sumpfige Stelle: briedē̦ns iestidzis duknumā Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 511

dukuôts, mit guten Fäusten versehen: dukuots tēviņš Gr. - Sess.

Avots: ME I, 512

duks Stom., = duka 1.

Avots: ME I, 511

‡ I duksîgs, dick, rot (vom Gesicht) Frauenb.: d. vaigs.

Avots: EH I, 340

‡ II duksīgs "mürrisch; verschlossen" Bers.

Avots: EH I, 340

duksis, ein Hundename (Dux): tuo duksis nesa pa luodziņu istaba BW. 12838 var. še, duksīti, puc, duksīti 13499. 1.

Kļūdu labojums:
še, duksīti = se̦, duksīti

Avots: ME I, 511

‡ duksît A.-Schwanb., Bers. "= duksnît".

Avots: EH I, 340

dukšķis, ein von Lumpen oder Hede zusammengewickelter, grosser Pfropfen Bankin n. U.

Avots: ME I, 512

duksna. ein Knuff V.

Avots: ME I, 511

duksnējs [Kl., Kreuzb., Bers., Borchow], sumpfig.

Avots: ME I, 512

[duksns Kalz., korpulent: duksna meita. Nebst li. duksav dass. wohl zu daudz; zum Suffix vgl. le. re̦sns dass.]

Avots: ME I, 512

duksnît: auch NB. ‡ Refl. -tiês, -ĩjuôs "mit der Stirn stossen" Iw.: guovs duksnījas ar pieri.

Avots: EH I, 340

duksnît, -u, -īju, knuffen, puffen: viņš man duksnīja ar dūri sānuos Katzd. [Vgl. li. duksnóti "стучать".]

Avots: ME I, 512

dukstît, -u, -īju, puffen, Rippen stösse geben, stochern.

Avots: ME I, 512

dukstît: auch Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 340

duksts L., gew. Demin. dukstiņš, der Faustschlag, Rippenstoss: iegrūda, dukstiņu sāņuos.

Avots: ME I, 512

‡ dukšu, längst Für. I.

Avots: EH I, 340

dukt: Praes. auch *dukstu (s. unter sadukt).

Avots: EH I, 340

dukt, -ùku St. [od. -ūkstu L.], -uku, matt, abgemattet sein; besonders mit sa-. [Nach Fick Wrtb. III ^4, 208 zu ae. dèah "Farbe", ahd. tougan "dunkel, finster"(?)]

Avots: ME I, 512

[dukulis ("arī: dukuls, dukurs") "ein Quirl", "žuburaiņš kuociņš nuo galuotnes, ar kuo miltus iekuļ azaidā" Schujen.]

Avots: ME I, 512

dukums, eine Art Krebsnetze.

Avots: ME I, 512

dukurêt,

1): auch Saikava; (im Bierkübel) miltus jauca un dukurēja ar dukuri Saikava n. Fil. mat. 177;

3): ar spieķi dukurē ("sit, rausta") čūsku Salis. kuo tur dukurē ("meklē") pa grāvi? ebenda; ‡

4) "hin und her sein"
Bartau (aus einem handschriftl. Vokabular). ‡ Refl. -tiês, einander puffen: (puiši) dukre̦s, sakaujas FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 340

dukurêt, -ēju,

1) mit Stangen
(dukuri U.) das Wasser trüben und wühlen und die Fische in ein Netz (dukurs Kand.) treiben;

2) puffen, knuffen:
tas tuo bija dukurējis un knaibījis Dünsb., Kand.;

3) stochern
[Salis]: saimniece dukurē kartupeļus.

Avots: ME I, 512

‡ dukuriņš, s. ‡ dukurītis.

Avots: EH I, 340

[dukuris,

1) "ein Gerät zum Zerstossen von Kartoffeln":
ņem dukuri, samīci kartupeļus! Warkh.;

2) eiserne Gabel zum Fischestechen
(Autz) od. Stange zum Fischescheuchen Bielenstein LSpr. I, 406; s. auch dukurs.]

Avots: ME I, 512

I dukuris,

1): eine Kartoffelstampfe
Auleja;

2): (eine Stange...)
auch Saikava;

3) (s. unter dukurs I 1): sazvejuoja ... ar sudabra dukurīti BWp. 11511; ‡

4) (vgl. unter dukurs I

3) ein Quirl, Maischholz:
miltus jauca un dukurēja or dukuri Saikava n. Fil. mat. 177; ‡

5) ein Taucher
Libau.

Avots: EH I, 340