I ducka, dučka, ein kleines, dickes Frauenzimmer Lasd.: man bij viena brūtes ducka BW. 15853. meita kâ ducka RKr. VII, 468. guli. guli. dučka BW. 7644, A. XI, 761. Vgl. duncka und ducīgs.

Avots: ME I, 510

I ducka,

1); comm., ein dicker, untersetzter schwerfälliger Mensch od, ein solches Tier
AP.; ‡

2) der Hintere
AP.: ka nedabū pa ducku!

Avots: EH I, 339

II ducka, ein Roppenstoss: duckas, belzienus te tīri bez skaita guvis Rīg. Av. [Vgl. duka "Rippenstoss".]

Avots: ME I, 510

II ducka: auch Dond.; nenāk ... ar labu, līdz māte pakaļ nāk un duckas dabū Dünsb. Pridis un Trūte 14.

Avots: EH I, 339