I dunêt, -u, -ēju, intr., dumpf tönen, tosen, brausen, dröhnen: puiši gāja runādami, kâ uozuoli dunē̦dami BW. I, 272. spēru kāju, zeme dun 6630. kas tur rīb, kas tur dun pašā gala istabā? 16355. ausis od. ausīs, galva od. galvā man dun. tikai tālumā vēl duobji dun pē̦rkuoņa ducieni Vēr. II, 68. rudens vējš dunēja un šalca pa laukiem II, 70. drīz birzes dunēs gavilēs II, 1382. zemes virsū dunēja lielgabali Vēr. 1904, 294. nere̦dzamuos augstumuos dun rīta zvans II, 401. sviestais akmens aiziet dunē̦dams. duni, duni, briežu māte BW. 30455. Uogre te̦k dunē̦dama BW. 30710, 3. [Zu an. dynr "Geräusch, Getöse", as. dunjan "dröhnen", ai. dhunih, "rauschend", li. dundė´ti u. a., s. Persson Beitr. 568.]

Avots: ME I, 516, 517

I dunêt: auch Golg., Lennew. n. BielU.; Linden in Kurl., Zvirgzdine; 3. prs. duņ Pas., III, 242 (Infl.), Puhren n. FBR. XIV, 51; dunēja ("?") kâ luopeņš (von einem Kranken gesagt) Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 85 "?".

Avots: EH I, 343

[II dunêt, verderben, faulen (vom Korn und Mehl gebraucht): ja neiz vēdinās, labība (milti) sāks dunēt Stelp. Wohl identisch mit li. dunė´ti "выдыхаться, терять постепенно от выдыханiя крѣпость, вкус, запах". Zu dvans "Dunst? "]

Avots: ME I, 517