I dzenis (li. genỹs), der Specht (gewöhnlich die kleineren Arten; vgl. dzilna), bišu dzenis. der Bienenfresser (merops apiaster); cūku dz., mittlerer Buntspecht (picus medius) RKr. VIII, 88, n. Natur. XXXVII, 40 weissrückiger Buntspecht od. Weisspecht (picus leuconotus); dižraibais dz., grosser Buntspecht (picus maior); zivju dz., Eisvogel. dzenis kaļ, der Specht pickt. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ dzenis. dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Nebst apr. aytegenis "der kleine Specht" und genix "Specht" zu dzenêt.]

Avots: ME I, 545

I dzenis: sila dz. BW. 3072, 1 var. raibais dz. 2698.

Avots: EH I, 355

II dzenis, das Holz, welches zwischen den beiden Zacken der lemesnīca eingeklemmt wird Schlehk n. Mag. IV, 2, 114, Dond. [Wohl zu dzìt nebst ir. gein abret. gen "Keil", an. gandr "Stecken" u. a., s. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 110 und Fick Wrtb. III ^4. 124. sowie Bielenstein Holzb. 474.]

Avots: ME I, 545

*III  dzenis, der Kutscher [?"der Treiber" Bers.]: sirmi zirgi vērzelēs, dzen[i]s kamanu galiņā BW. 3433. ["kamanām, ragavām un ratiem par dzeņiem sauc kāšiem līdzīgus dzelžus, aiz kuŗiem ve̦zumu sienuot aizme̦t virvi" Laud.]

Avots: ME I, 545

III dzenis: zirgu dz. (kâ ve̦cie kurši sauca kučieri) Janš. Mežv. ļ. I, 87.

Avots: EH I, 355

IV dzenis [li. genỹs dass. bei Būga РФВ. LXXV, 156], = dzeinis 1: dzeni laida uozuolā BW. 3438, 1. dzeņu vīt 30394, 1. "dzenis ir nuodze̦nāts kuoks vai virve, kuŗā dravnieks turas" Tals. [Zu r. жень "снасть для лаженья борти" wenn das e hier nicht auf ģ zurückgeht.]

Avots: ME I, 545

IV dzenis,

1): Demin. dzenīte BW. 9741 var.; ‡

2) dzenītis, der Nabelstrang
Frauenb.

Avots: EH I, 355

‡ V dzenis "der Holzhacker" in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 355