dzinkstēt

dzinkstêt, -u, -ēju, intr., summen, klingen: mušas. ausis dzinkst Vēr. II, 835; Konv. ² 2726. [ja uzmin, kuŗa auss dzinkst, tad ir laime.] Vgl. dzindzinât.

Avots: ME I, 552