I dē̦ka,

1) "freier Wille"
im Instr. tīšu dē̦ku, absichtlich, mit Vorsatz: tīšu dē̦ku skriet nelaimē. jūs mani tīšu dē̦ku negribat saprast;

2) das Naturell, die Charaktereigentümlichkeit:
mans maziņais tādas dē̦kas. vai bijusi pati klāt, vai ne, dzīvuojas pats savā dē̦kā Naud. [Zunächst wohl aus li. dėkà "das Belieben; своенравность", das seinerseits aus dem Slavischen stammt, vgl. čech. bezděky poln. bezdzięki "wider Willen" bei Berneker Wrtb. I, 193 f.]

Avots: ME I, 462

II dè̦ka ² [Kalz.],

1) das Unglück, Malheur:
Ieva, nuo tirgus pārnākusi, izteica savu dē̦ku, juo viņai nauda pazudusi;

2) das Abenteuer
Etn. I: stāstīja par viņu daudz dē̦ku MWM. XI, 224; dē̦ku me̦klē̦tāji, Abenteurer MWM. VI, 577.

Avots: ME I, 462

II dē̦ka,

1): auch (mit ẽ̦) Jürg.;

2): izteikt savu dē̦ku Kalend. v. J. 1764.

Avots: EH I, 318

III dē̦ka, eine durcheinandergeworfene Menge, ein Wirrwarr von Gegenständen, verwirrte Verhältnisse: kas še par lielu dē̦ku? Bers.

Avots: ME I, 462

‡ IV dẽ̦ka, = dē̦kla: ecēšu zarienr uzliek jaunu dē̦ku P. Rozītis (gebürtig aus Liepmuiža) Pēd. Brīdī v. 7. Mai 1927.

Avots: EH I, 318