dīžât, dīžuôt,

1) tr., mit den Füssen stampfen:
es pūriņu piedarīju ar kājiņu dīžādama BW. 7905. apkalts mans kumeliņš, dīžā tavu pagalmiņu 1470;

2) intr., mit den Füssen stampfen, unruhig, ungeduldig sein, tänzeln, trippeln:
eit puojām, vedējiņi, kuo jūs vēl dīžājiet? 17237. dīžā, kâ atslē̦gas pazaudējis. kumeļi dīžāt dīžā 25059. kuo jūs dīžājiet, kad ārā grē̦ks? Etn. I, 94. Refl. -tiês,

1) mit den Füssen stampfen, taumeln, unruhig sein:
tas tik dīžuojas vien, kad tik dabūtu skriet;

2) sich schwer bewegen, schwanken:
vīra nāk nuo kruoga dīžuodamies mājās; [

3) dĩžâtiês Gramsden "stolz hin und her reiten":
čigāns ar savu zirgu pa tirgu dīžājas.]

Avots: ME I, 479

dĩžât,

1): auch Seyershof;

2): auch (mit ì ² ) Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): auch (mit ì ² ) Sonnaxt; Warkl:

Avots: EH I, 326