ecêt, - ēju, ēju [li. [ekė´ti], eggen. Refl. - tiês,

1) mit Eggen beschäftigt sein
U.;

2) streiten, sich raufen
Tals., Dond.: sākušas lamāties un tâ ecējušās visu dienu A. XXI, 757. ecēšana das Eggen; ecējums,

1) das erfolgte Eggen;

2) das geeggte Land:
vis˙labāk ir zirņus sēt uz ecējuma B.; e̦cē̦tājs, jem., der eggt. Figürl., mazais e̦cē̦tājs, die Bachstelze U. [Nebst ecêšas zu la. occa, gr. dor. # "Egge" und wohl auch zu le. akuots u. a., s. Persson Beitr. 724, Boisacq Dict. 705 f., Bezzenberger BB. XXVII, 173, Walde Wrtb. ² 535, Trautmann Wrtb. 68.]

Avots: ME I, 565

ecêt, ‡

2) prügeln
Wessen; ‡

3) laufen
Jürg., Salis: drīz vie[n] šis (sumpurnis) šuo (meitu) dabūjis ruokā, saķēris aiz matim un ecējis atpakaļ uz savu pili Pas. V, 422. Refl. -tiês,

2): auch Dunika.

Avots: EH I, 366