gàitîgs [C., AP., Jürgensb.], hurtig, behende, gewandt, erfolgreich: gaitīgs zirgs, auch cilvē̦ks. zirgs iet gaitīgi. viņš gaitīgi patapa vaļā Lautb., A. XII, 869. gaitīgs uz nebē̦du Vīt. 85.

Avots: ME I, 589

gàitîgs: gaîtīga ² ķēve Salis. jaunā menesī zirgs jāiebrauc, tad gàitīgāks ² KatrE: gaitīgi pabeidza ... darbu Pas. VI, 162.

Avots: EH I, 379