glũnîgs,

1) lauernd:
uz glūnīga cilvē̦ka saka: glūn kâ vilks teļu dārzā Etn. II, 110. acis pašauras, glūnīgas;

2) lauernd, tückisch:
uz jūŗas glūnīgā ūdeņa A. XX, 947.

Avots: ME I, 631

glũnîgs,

1): auch Jürg., Lemb., Trik., (mit ù ² ) Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 395