guodêt,

1) = guodāt (s. dies.);

2) bewirten
LKVv., Wid.: g. viesus; [

3) gùodêt ² "an Festtagen tragen"
(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt): svārkus guodēt Warkh. Refl. -tiês, sich zieren: kuo tu guodējies, ēd! Ruj. es pie galda guodējuos Warkh.].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt)

Avots: ME I, 689

guodêt,

1): auch Lat. kat. (bei Günther Altle. Sprachd. I, 302), (mit ùo ² ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148, Sonnaxt; guodē tē̦vu ... māti! LLD. II, 24 ₁₆ . aizsūtījuse ziņu uz Ezerniekiem, ka tā viņu guodējuse (= izraudzījusies bēŗnam par krustmāti) Janš. Bandavā I, 25; ‡

4) ehrend nennen:
viņai patiks labāki, ja tâ vieņu guodēs Janš. Līgava I, 343. Refl. -tiês,

1): neduomā tu te g. ar viengabala kre̦klu! Janš. Mežv. ļ, II, 456; ‡

2) einander
guodêt.

Avots: EH I, 423