grĩnêt [Bl.], -ẽju, intr., höhnisch lachen, spötteln : viņš atkal ieminējās grīnē̦dams Purap. kas grīnēja un zuobuojās? MWM. V, 466. šaubas ņirdzuot grīnē Rainis Ave sol 36. Aus mnd. grīnen.

Avots: ME I, 657

grīnêt, ‡ Refl. -tiês "?": zuobi pliki grīnējās (waren gefletscht zu sehen?) Dünsb. Maijas Roze 91.

Avots: EH I, 406