gubenis, gube̦ns, gubene, Demin. auch gubentiņš [BW. 2470 var.],

1) [gubina Kreuzb.], der Haufe:
trīs gube̦ni kremeldīšu BW. 30658. suns gul sniega gube̦nā. viņš nuoģērbies kâ gubenis. pe̦ka gāja gulēt; vilne raudāja, kâ būs gulēt pie tādas gubenes BW. 2840. rudzu gubeņi 2470;

2) eine Strohscheune, ein Anbau an der Riege
(AP.) oder am Viehstall [Wolm.]: rija, piedarbs un gube̦ns ieraduši mājuot zem viena pajumta Aps. virssalmus izkrata un sievieši tuos aizne̦s uz kūtsaugšām un gubeņiem Etn. III, 73. lūkuojiet, bāleliņi, vai ir salmi gubenī BW. 25976. Nach L. u. U. auch Heuscheune. [Wohl zu gubt, guba.]

Avots: ME I, 674

gubenis.

2): eine Stroh- oder Kaffscheune (meist als Anbau am Viehstall, an der
rija oder der klẽts ) Mahlup, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof: gubeņi par sevi ar bija, bet vairāk pie kūts apakš viena jumta Orellen. gubenī lika barību luopiem Linden in Kurl.; ‡

3) eine dicke Frauensperson (spöttisch)
Seyershof. piedarbs un gube̦ns I, 674 durch piedarbs un gubenis zu ersetzen.

Avots: EH I, 415